Jūsu stāsts ir neparasts ar to, ka parasti četrdesmitgadīgi vīrieši aiziet pie jaunākām. Tev droši vien smiekli nenāk, taču tajā ir kaut kas ironisks.
Kad pāries iemīlēšanās fāze, droši vien viņš sāks domāt arī par to. Bet vecumam te nav lielas nozīmes. Domāju, ka Andrim bija dziļa depresija, ko nevarēju līdz galam ne nolasīt, ne saprast. Varbūt tā otra sieviete spēja. Varbūt prata labāk klausīties. Protams, esmu pārdomājusi parasto jautājumu: nu, ar ko viņa labāka par mani? Un sapratu, ka nav ne labāka, ne sliktāka. Ir citādāka. Vecāka, ar lielāku pieredzi.
[..]
Dīvaini, ka tu vispār neesi dusmīga.
Es esmu uz Andri dusmīga. Tie pāris cilvēki, kuri zina, kā viss notika patiesībā, saka, ka esmu pārāk saprotoša. Varbūt. Tā nav vienaldzība, jūtas nepazūd pēkšņi vienā dienā, ja esat bijuši kopā astoņus gadus un jums piedzimuši divi bērni. Bet es saprotu – ja cilvēks iemīlējies kādā citā, es tur neko nevaru mainīt.
[..]
Kad tas tikko bija tapis man zināms, mēs runājām, un Andris pats piedāvāja, ka varot tūlīt pat izdzēst to numuru, bet nevarot apsolīt, ka nesēdēs un nedomās – varbūt tomēr vajadzēja pamēģināt?
Ziniet, no šāda piedāvājuma man tiešām nekļuva labāk (skumji iesmejas). Un negribas arī samīļot vīrieti, kurš tajā brīdī domā par citu sievieti. Kad tikko uzzināju par viņu, situācija bija savāda. Andris jautāja: “Tu domā, ka es varētu pēc kāda laika nākt atpakaļ?” Teica, ka esot jāpārbauda, vai jūtas ir īstas. Un, ja nebūšot īstas, jāmēģina labot mūsu attiecības.
Klausījos un sapratu: nē – nekā, ko labot, vairs nebūs! Pamēģinās, nepatiks, nāks atkal atpakaļ… Mazliet smieklīgi.
[..]
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
