Ilze Kalve, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nupat konstatēti Covid-19 uzliesmojumi lopkautuvēs un gaļas pārstrādes rūpnīcās gan Vācijā, gan Apvienotajā Karalistē (AK). Vācijā Gīterslo apgabala uzņēmumā “Tönnies” inficēti vairāk nekā 1500 darbinieku, savukārt AK koronavīruss atklāts pat vairākās gaļas pārstrādes rūpnīcās.
Tiek izteikti dažādi minējumi par iemesliem.
Viens no tiem ir pieņēmums, ka vīruss ir aktīvāks zemās temperatūrās, taču iespējams arī, ka cēlonis ir pavisam triviāls – rupji higiēnas pārkāpumi no viesstrādnieku puses un vadošo darbinieku nespēja vai nevēlēšanās situāciju kontrolēt.
Latvietes pieredzes stāsts
Sarmīte Pomerance daudzus gadus AK ir strādājusi par šefpavāri britu krogos, taču tikai pirms pusotra gada Pomeranču ģimene beidzot saņēma drosmi un atvēra savu kafejnīcu mazā pilsētiņā Čateris, kas atrodas netālu no Pīterboro.
Bet tad nāca pandēmija, kafejnīcu nācās slēgt, tādējādi ģimeni atstājot bez iztikas līdzekļiem. Nācās piepelnīties tur, kur darbs bija, – vietējā gaļas pakošanas rūpnīcā, kas trūkstošo darbaspēku ņēma no darbā iekārtošanas aģentūras.
“Aģentūra aizsūtīja uz apmācību triju stundu garumā. Sīki un smalki tika izstāstīts, kādas ir higiēnas normas, ko drīksti darīt, ko noteikti ne. Mēs kafejnīcā esam pieraduši to stingri ievērot, citādi nemaz nevar būt.”
Taču izrādījās, ka pieredzējušās šefpavāres izpratne par pārtikas drošību krietni atšķiras no reālās situācijas, nemaz nerunājot par dažādiem sadzīves sīkumiem, piemēram, slēdzamajiem skapīšiem personīgajām mantām.
Daudziem no tiem atslēgu nebija vispār, bet mantas zuda pat no aizslēgtiem.
Viesstrādnieki no Rumānijas rada haosu
Lielāko haosu rūpnīcā radīja viesstrādnieki no Rumānijas, kas tika ievesti simtiem.
“Pandēmijas laikā jāievēro distance, bet tas tiek ievērots tikai ārpus rūpnīcas. Tikko ieej rūpnīcā, tā neviens neievēro. Pusdienlaikā pusdienas jāēd mazā istabiņā, cilvēku ir tik daudz, ka viens otram bāžas virsū. Nekādu masku, vispār nekā.
Cilvēki nesaprot angliski. Redzu, ka ir bijis tajā apmācībā, bet neko nav sapratis. Tie cilvēki, kas vada apmācību, jau arī to zina, viņi vienkārši parāda, kur tam jaunajam strādniekam jāparakstās.
Cilvēks tikko atbraucis, tikko ienācis rūpnīcā, viņam jau ir vienalga, ko viņš tur dara. Nostājas uz tās līnijas, nokrīt gaļa uz zemes, viņš uzmet to atpakaļ uz konveijera, lai brauc projām.
Ja tu mēģini viņam kaut ko pateikt, viņš tā paskatās uz tevi – ko tu man te saki? Es angliski nerunāju! Varbūt daži saprot angliski, bet speciāli izliekas, ka ne, pagriežas un aiziet.”
Ja gaļa nokrīt uz grīdas, tad jāgaida, kamēr atnāks īpašs darbinieks, pacels un izmetīs ārā, taču pārsvarā tas tā nenotiek. Par higiēnas un pārtikas drošības pārkāpumiem britu pārtikas pārstrādes rūpnīcās ir bijuši skandāli jau iepriekšējos gados.
“Fabrikā strādā vairāki latvieši, viņi teica, ka īstenībā ir labi, ka ir kovids, jo tagad mazgā līnijas pēc katra pārtraukuma. Citādi mazgāja tikai rītā un vakarā, bet tagad ir daudz tīrāks,” stāsta Sarmīte.
Maiņa 12 stundas, divi pārtraukumi, katrs 30 minūtes. Pārējā laikā no konveijera atiet nevar.
“Tur ir nenormāli auksts, tak ledusskapis! Man pirmajā dienā četru stundu laikā balss pazuda, sāpēja kakls, sāku klepot, bet neviens neko neteica. Cilvēki šķauda, klepo, ir auksti, noteikti kāds arī slims, bet neredzēju, ka kāds būtu nācis klāt, aizrādījis.
Cilvēki mēģina apģērbties, galva salst, ausis salst, bet kapuci, cepuri likt aizliegts. Ar cepurēm dzen no ceha ārā. Tas bija tik pazemojoši, pat nedrīkst iziet ārā ūdeni padzerties.
Tiem, kuriem līgums ar rūpnīcu, tiem labāk, bet aģentūras savervētajiem bija slikti.”
Neviens nekontrolē notiekošo
Sociālā distancēšanās fabrikā netika ievērota vispār.
“Tad, kad esi ārā, ir sazīmētas līnijas, visu dezinficē, slauka rokturus. Līdzko esi iekšā, visi vienā barā, nekādas distances. Kad rumānietes iet ārā smēķēt, ja kāds aizrāda, tad viņas – ko tu gribi no mums, mēs varbūt kopā guļam. Pasmejas pašas par to.”
Kamēr britu nodarbinātības aģentūras pārstāvis bija rūpnīcā uz vietas, tikmēr latviešu vārdi vienmēr bija sarakstā. Līdzko aģentiem lika strādāt no mājām, tā darbs pārvērtās par vienu vienīgu murgu.
“Saņemam no aģentūras ziņu, darbs ir, varam braukt. Aizbraucam, bet saraksta pie sienas vairs nav, ir jāiet gaidīt laukā. Piecos no rīta, auksts, līst lietus, gaidi, ievērojot distanci. Tad secini, ka tava vārda šodien pēkšņi sarakstā nav.
Beigās tomēr vārdu atrod, liek gaidīt vēl, esam stundu jau nostāvējuši. Pulksten sešos pārtrauc izdalīt īpašās virsdrēbes – cimdus, bikses, halātus. Bez īpašajiem cimdiem strādāt aizliegts, bet ir nācies strādāt arī bez tiem, jo nav kas iedod.
Beidzot tiec cehā, menedžeris krīt virsū, kāpēc esi tik vēlu. Mēs atkal – bet kā mēs varam būt ātrāk, ja vārda nebija sarakstā? Menedžeris: tad kāpēc jūs braucat uz darbu, ja neesat sarakstā? Bet mēs taču saņēmām ziņu, ka jābūt darbā! Menedžeris: bet man nav ko jums dot darīt.
Tajā pašā laikā sievietes, kuras strādā uz līnijas, saka, ka raujas uz pusēm, netiek galā, vajag cilvēkus, bet nedod.
Rumānis no rīta atnāk, pastrādā, nepatīk, un pazūd. Atnāk vakarā piečekoties, saņem naudu par visu dienu, jo tajā barā jau nevar izkontrolēt. Tad menedžments piefiksēja, ka viņi tā dara, sāka pārbaudīt, vai tiešām strādā uz tās līnijas.”
Citur situācija līdzīga
Pēc mēneša nostrādāšanas Sarmīte no fabrikas aizgāja, pēc tam visai drīz ģimenei izdevās saņemt britu valdības palīdzības maksājumu mazajiem biznesiem.
Nu par dzintara kafejnīcu nodēvētā “Ambers Cafev” jau kādu brīdi strādā, piedāvājot garšīgāko kafiju mazpilsētā un cepot dažādus kārumus, kas parasti tiek izpirkti līdznešanai dažu stundu laikā.
“Nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds var būt,” šausminās Sarmīte par fabrikā pavadīto laiku, piebilstot, ka diemžēl šādi pieredzes stāsti par darbu pārtikas pārstrādes sektorā AK pašlaik nav retums.
BBC citē Lorencu Jangu, Varvikas universitātes Molekulārās onkoloģijas profesoru: “Fabrikas, īpaši iekštelpas, kur ir auksts un mitrs, ir ideāla vide koronavīrusam, lai tas saglabātos un izplatītos. Sīki gaisa pilieni, kas satur vīrusu, no inficētas personas var viegli izplatīties, uzkrāties uz virsmām un saglabāt spēju inficēt.”
Vēl iemesls ir skaļās iekārtas, kas liek strādniekiem runāt skaļāk un pat kliegt, tādējādi saslimušajiem izplatot infekciju vēl tālāk.
BBC atzīst, ka ir teju neiespējami turēt darbiniekus divu metru attālumā vienu no otra, kad tie strādā pie ātri slīdošiem konveijeriem, tāpat arī dienasgaismas trūkums palīdz vīrusam izdzīvot. Nav pierādījumu tam, ka tieši paši gaļas produkti varētu būt inficēšanās avots.
Britu “Food Standarts Agency” (analogs mūsu Pārtikas un veterinārajam dienestam) mierina, ka pastāv niecīga iespēja, ka pircēji varētu inficēties ar Covid-19 no veikalā pirktajiem produktiem, jo tas nav veids, kā vīruss tiek pārnests.
Problēma – viesstrādnieki
Mišels Heds, Sauthemptonas universitātes vecākais pētnieks, secina, ka vainīgi varētu būt arī apstākļi, kādos dzīvo rūpnīcu strādnieki.
“Dažas no šīm fabrikām izmitina strādniekus uz vietas vai arī kopmītnēs, kur kopā dzīvo daudzi cilvēki. Viņi, iespējams, tiek vesti uz darbu ar autobusu, viņi uzturēsies pēc tam telpās visu dienu.”
“The Unite” arodbiedrības pārstāvji nobažījušies par to, ka fabrikas izmanto viesstrādniekus, kuri nekvalificējas naudas saņemšanai slimības gadījumā, un var palikt bez iztikas līdzekļiem, ja nākas pašizolēties, tādēļ strādā slimi.
Britu valdība sagatavojusi vadlīnijas pārtikas rūpniecībai, iesakot lietot papildu personīgās aizsardzības līdzekļus, piemēram, sejsegus, taču nav noteikts, ka būtu jāvelk sejas maskas.
Vācijā valdība gājusi vēl tālāk, aizliedzot nodarbināt viesstrādniekus pārtikas rūpniecībā vispār, jo arī Vācijā secināts, ka masveida saslimšanas iemesli ir sliktās valodas zināšanas un slikta darbinieku sagatavotība, netiek ievēroti drošības noteikumi.
