Augstpapēžu kurpes?
Jāāā! Fizioterapeitei nupat vaicāju: “Kā jūs domājat, vai es vēl kādreiz varēšu vilkt augstpapēžu kurpes?” Viena cita fizioterapeite man iepriekš bija rekomendējusi turpmāk vairs nevalkāt apavus ar augstiem papēžiem. Mana tagadējā fizioterapeite šajā sakarībā atbildēja: “Kristīn, mēs tavus iekšējos muskuļus uztrenēsim tik labi, ka uz kādu brīdi iekāpt augstpapēžu kurpēs varēsi!” Par to man ir ļoti liels prieks! Lai gan saprotu, ka stundām stāvēt un staigāt augstpapēžu kurpēs tomēr nevajag.
Nedrīkstu neapdomīgi cilāt smagumus, nedrīkstu veikt straujas, nepārdomātas kustības pa labi, pa kreisi, nevajadzētu salsu vai zumbu dejot. Nu, nekas! Bet tas, ko man vajag un arī ļoti patīk šajā situācijā, ir tas, ka es sevi tagad būvēju no jauna. Mācos, apgūstu, izprotu un iemācos. Jau pēc pirmā mēneša intensīvā darbā ar fizioterapeiti viņa man saka: “Tev ir nereāls progress! Beidzot tev ir saprašana un tu pārvaldi savu ķermeni, saproti, kāpēc kaut ko dari!” Iepriekš bija “autopilots”. Jā, un es tiešām tagad saprotu, kā funkcionē mans ķermenis.
Esmu atradusi īsto fizioterapeiti, ar kuru man ir ļoti laba saskaņa. Ir sajūta, ka viena otru ļoti labi saprotam.
Fizioterapeita kabinets ir kļuvis par tavām otrajām mājām?
Tik traki nav, uz vizītēm eju divreiz nedēļā. Biežāk – teikšu godīgi – nevaru atļauties. Taču nepārdzīvoju – tas mani disciplinē arī pašai mājās izpildīt visus vajadzīgos vingrinājumus, lai ķermenis būtu labā stāvoklī. Ļoti labs atgādinājums rūpēties par sevi.
Tagad visapkārt skandina – mīli sevi, rūpējies par sevi, tu esi sev pirmajā vietā… Kā tu tagad saproti šo domu?
Patiesībā tas nozīmē fiziski parūpēties par sevi, lai veselība ir labā stāvoklī. Ar automašīnu taču ejam uz tehnisko apskati un to nevaram izdarīt, ja automašīnai ir kāds bojājums. Tad ir jādodas uz servisu, jāsamaksā par to, ko izdara speciālists, un varam turpināt lietot savu automašīnu. Pret ķermeni vajadzētu attiekties vismaz tāpat. Mūsu ķermenis savā ziņā arī ir pārvietošanās līdzeklis. Nez kāpēc par ķermeni negribam parūpēties. Esam gatavi naudu ieguldīt dažnedažādās lietās, kas šķiet ļoti svarīgas un nepieciešamas, bet pret veselību attiecamies lielākoties apmēram tā – man taču nekas nenotiks! Tieši tā bija ar mani – man nenāca ne prātā, ka ar mani varētu kaut kas notikt! Biju ierauta lielajā dzīves tempā, un tam arī ļāvos. Kādēļ lai man kaut kas gadītos – esmu jauna, lietoju D vitamīnu, ēdu sakarīgu ēdienu, kustos pietiekami, dienā nostaigāju pat vairāk nekā 10 000 soļu, kas mums ir vajadzīgi… (Smejas.) Es domāju, ka lielos vilcienos visi dzīvo ar šādu skatījumu.
Un tad dzīve apstādina. Pirms pusgada pārcieti mikroinsultu…
Jā, pusgada laikā ir divas tādas ļoti izteiksmīgas apstādināšanas…
Arī pēc mikroinsulta pārciešanas daudz ko sapratu. Darba apjomu samazināju ļoti, mainīju daudz ko. Ir radīta tāda šķietamība, ka, atsakoties no peļņas iespējām, nevarēsim izdzīvot. Esmu pārliecinājusies, ka tie ir maldi. Un izrādās, man nav jāēd sausa maize, dzīvošanai līdzekļu tāpat pietiek, viss sakārtojās.
Tam ritmam varbūt arī nav ne vainas, un mums ir jāizbauda posms, kurā varam šādi dzīvot, jāpiedzīvo, kas tas ir un kā tas ir. Domāju, ka mūsu ritms tomēr ir salīdzinoši daudz lēnāks nekā, piemēram, Ņujorkā vai Londonā.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
