Mums ir tāds joks – tu esi sieviete, tava vieta ir virtuvē pie katliem. Nē, es esmu cilvēks! Un cilvēkam, arī ja viņš ir sieviete, var nebūt aicinājums mājas vide. Tas nenozīmē, ka man nepatīk būt mājās ar ģimeni, ar bērniem vai nepatīk, piemēram, bļodas. (Iesmejas.) Atbraucām no Marokas, un pēc manas iniciatīvas saslēpām, salikām rokas bagāžā desmit lielākas un mazākas marokāņu bļodas. Tā jau nav, ka man pilnīgi nekas nepatīk, bet es nebūšu tā, kas nāks klajā ar ierosmi: “Mīļais, pārkrāsojam sienas!”
Jums mājās nav aizkaru. Tava neizdarība vai apzināta atteikšanās?
Apzināta atteikšanās, jo man nepatīk aizkari. Mums nevienā dzīvoklī nav bijuši aizkari. Lai gan esam domājuši, ka guļamistabā varbūt tomēr vajadzētu uzlikt nakts aizkarus, jo vīrs pukojas, ka no rītiem gaismā nevar ilgāk pagulēt. Bet man labāk patīk, ka nav aizkaru.
Jā, neesmu pat par šo domājusi, kāpēc nav to aizkaru. Nav sajūtas, ka tos gribētos. Visiem ir mājās aizkari, ja?
Esmu ievērojusi, ka arī ceļojot visur, kur ir aizkari, kad ierodamies, es uzreiz tos atbīdu vaļā.
Tiecies pēc dabiskās dienasgaismas? Vai gaismas savā dzīvē vispār?
Tā sanāk.
Šī situācija, kurā esmu “nolikta pie vietas”, ir ļoti vērtīga mācība, ka laiks beidzot parūpēties par sevi. Godīgi sakot, es to sāku izbaudīt. Ir ļoti forša sajūta, ka tu esi sev vērtīga un esi sev pirmajā vietā. Ja nevaru liekties, tad neliekšos, palūgšu, lai to izdara kāds cits. Sākumā, atgriežoties no slimnīcas, bija ļoti jocīgi, jo, kad kaut kas nokrita zemē, es jau taisījos liekties, lai paceltu, bet tad, ņemot vērā sāpes, atturēju sevi no šīs automātiskās plānotās darbības.
Tātad legāli esi atbrīvojusi sevi no mājas saimnieces pienākumiem. Nebija grūti apslāpēt to Kristīni, kas vienādiņ sauc “es pati varu!”?
Nav jau variantu – nevaru, un viss. Pirmās dienas pēc izrakstīšanās no slimnīcas pavadīju gultas režīmā. Aptuveni nedēļu pēc operācijas pārdzīvoju, ka nevaru vairs izturēt nekārtību, kas visapkārt valda, un sapratu, ka jāmeklē apkopēja, lai atnāk un iztīra dzīvokli. Biju šausmās un izmisumā, jo pati veselības stāvokļa dēļ nevarēju iztīrīt un sakārtot savu māju. Jā, esmu sapratusi, ka par to nav jākaunas un tas nav nepieklājīgi – nolīgt kādu, kurš tev palīdz uzkopt māju. Un nav jākaunas, ka tavā vietā arī grīdas uzkopj kāds cits, piemēram, robots. Nav kauns palūgt sev tuviem, mīļiem cilvēkiem tavā vietā kaut ko paveikt, un nekas, ka vairāk, nekā kādreiz esi atļāvusies paprasīt. Lielā tīrīšana, logu mazgāšana turpmāk mūsu mājoklī būs jāveic citiem. Logus mazgāt man nebūs vēlams visu turpmāko mūžu. Bet es nepārdzīvoju. Sākumā bija šoks – kā es vispār dzīvošu, ja neko nedrīkstu, ja daudz no visa, ko līdz šim biju darījusi, nu ir kļuvis veselībai bīstams.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
