Kā vēsta portāls la.lv, Olimpiskās spēles Tokijā nu ir beigušās. Latvijas sportisti izcīnīja zeltu 3×3 basketbolā, un man bija liels prieks finālu pret Krievijas Olimpiskās komitejas vienību noskatīties TV24 televīzijā pēc raidījuma “Vēlais ar Streipu” ierakstīšanas.
Vispirms bija sieviešu 3×3 basketbola fināls, kur triumfēja amerikānietes un es kā Amerikas latvietis varēju priecāties. Tad pienāca kārta vīriem. Sākums šķita ne īpaši daudzsološs, jo latviešiem kā nekrita tā nekrita bumba grozā.
Taču soli pa solim, un tad vārda brālis Kārlis Lasmanis iemeta pēdējos nepieciešamos divus punktus, un medaļas bija rokā. Trokšņošana un sajūsma TV24 otrajā stāvā bija pamatīga, pamatīga, pamatīga. Prieks joprojām to atceroties.
3. augustā dobelnieks Artūrs Plēsnieks pacēla pietiekami lielu svaru savā svara kategorijā, lai tiktu pie bronzas medaļas. Spēļu beigām tuvojoties, lielas cerības ieguldījām mūsu pludmales volejbola spēlētājos, jo gan vīrieši, gan sievietes tika līdz pusfinālam. Diemžēl, ar to viss bija pateikts.
Abos gadījumos zaudējums bronzas medaļas spēlē un līdz ar ceturtā vieta. Arī neslikti, un ņemot vērā faktu, ka abos gadījumos sportisti ir gados jauni, varētu būt lielas cerības attiecībā uz nākamajām vasaras Olimpiskajām spēlēm Parīzē 2024. gadā.
Ar savu vienu zelta un vienu bronzas medaļu Latvija ierindojās dalītā 66. vietā spēļu dalībvalstu starpā. Pie divām medaļām tika 11 valstis. Dalītās 66. vietas augšgalā mazā un ne visu pasaules valstu atzītā Kosova, kur divas zelta medaļas nāca džudo sportā, kā arī Bahamu salas, kur zelts bija vienam vīrietim un vienai sievietei 400 metru skrējienā.
Viena zelta un viena sudraba medaļa Tunisijai peldēšanā un tekvondo. Tāpat kā mums, viena zelta un viena bronzas medaļa arī bija Igaunijai, Fidži, un Taizemei. Malaizijai un Nigērijai katrai viena sudraba, viena bronzas medaļa. Somijai bija jāsamierinās ar divām bronzas medaļām peldēšanā un boksā.
Divas medaļas — tas bija labāk nekā pirms četriem gadiem Riodežaneiro, kad medaļas nebija nevienas.
Par 3×3 basketbolistiem sevišķi liels prieks bija tāpēc, ka tā bija otrā reize aiz Māra Štromberga BMX riteņbraukšanā, kad latviešu sportisti triumfēja pašā pirmajā reizē, kad sports vispār bija daļa no Olimpisko spēļu kalendāra.
Māris savu uzvaru atkārtoja 2012. gadā Londonā. Maz kas var gadīties, varbūt basketbolistiem būs tāda pati iespēja Parīzē.
Un atcerēsimies arī, ka 24. augustā Tokijā sāksies Paraolimpiskās spēles, kur arī būs cerības uz medaļām. Savdabīgi, ka komentāra rakstīšanas dienā 8. augustā Paralimpiskās komitejas mājaslapā neatradu neko par to, kuri sportisti mūsu valsti tur pārstāvēs.
Tomēr neaizmirsīsim faktu, ka viens vien Aigars Apinis Paraolimpiskajās spēlēs ir izcīnījis astoņas medaļas diska mešanā un lodes grūšanā. Neviens “normāls” sportists no Latvijas tā kaut ko nav panācis.
Un tāpēc sevišķi lielu sašutumu pagājušajā nedēļā man radīja Saeimas deputāts un Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs Sandis Riekstiņš no Jaunās Konservatīvās partijas. Augusta sākumā internetā Riekstiņa kungs nāca ar šādu atzinumu:
“Attiecībā uz prēmijām paralimpiešiem — būšu ļoti nepopulārs, bet es to nesalīdzinu ar parasto sportu. Tās ir divas dažādas lietas — gan attiecībā uz konkurenci, gan visu pārējo. Nesaku, ka paralimpiešiem jābūt mazāk, bet parastajiem sportistiem jābūt vairāk, ņemot vērā konkurences faktoru. Vienmēr ir tabu tēmas, par kurām nerunāt — labāk dodam un aizmirstam, citādi būs jātaisnojas. Manuprāt, abas šīs lietas nevar likt vienos svara kausos. Diez vai tas ir godīgi pret parastiem sportistiem.”
Par šo visnotaļ savdabīgo tekstu (ja “parastajiem” sportistiem jābūt vairāk, vai no tā automātiski nesanāk, ka paralimpiešiem būs mazāk?) es uzzināju tāpēc, ka to Feisbukā ar ļoti kritiskām piezīmēm izvietoja kādreizējā Saeimas deputāte Linda Liepiņa.
Viņa rakstīja: “Konkrētajam deputātam ir vidējā izglītība, nav tā kā ‘pilna pakete.’ No šiem viņa paša spriedelējumiem izrietētu, ka algai deputātam ar vidēju izglītību būtu jābūt mazākai. Nu tā, lai godīgi.”
Reti kad esmu Liepiņa kundzei piekritis par visiem 100 punktiem, jo bieži vien viņa mēdz būt visnotaļ demagoģiska, bet šajā gadījumā manā izpratnē viņai ir pilnīga taisnība. Paraolimpisko spēļu dalībniekiem ir daudz vairāk jāpārvar, lai tiktu līdz Olimpisko spēļu līmenim, nekā tas ir ar “veselajiem” sportistiem.
Par valsts attieksmi pret paralimpiešiem varam spriest no šī citāta no Latvijas Paralimpiskās komitejas vadītājas (un zelta medaļas saņēmējas šķēpmešanā 2016. gada spēlēs Rio, kur, atgādināšu, “normālie” sportisti palika pavisam bešā) Daigas Dadzītes:
“Tas ir neprāts — ziemā trenēties aukstumā vieglatlētikā, kaut gan daļa mūsu sportistu to darīja. Mūsu lodes grūdējs Edgars Bergs, vilnas zeķēs, trenējās āra sporta laukumā, jo nebija citas iespējas.”
Nožēlojami. Paralimpieši mūsu valstī ir “apdalīti” gan attiecībā uz treniņu iespējām, gan uz valsts finansējumu, gan un pat attiecībā uz balvām, kādas valsts piešķir par izciliem rezultātiem Olimpiskajās un Paraolimpiskajās spēlēs.
2008. gadā par zelta medaļu riteņbraukšanā Māris Štrombergs saņēma 100 tūkstošus eiro, bet Aigars Apinis par zelta medaļu diska mešanā un sudrabu lodes grūšanā — tikai 50 tūkstošus.
Ceru, ka šogad, ja būs medaļas, process būs godīgāks. Un vēl pateikšu, ka attiecībā uz Apiņa kungu un viņa kolēģiem paralimpiešu pasaulē, vārds “invalīds” nekad no manis vairs neizskanēs.
Lai man piedod tie lasītāji, kuriem nervu sistēma ir vārgāka, bet šonedēļ arī gribu apspriest tēmu, kurai ar Olimpiskajām un Paraolimpiskajām spēlēm nav nekāda sakara.
Proti, 6. augustā Saeimas deputāts Aldis Gobzems Feisbukā nāca ar šādu atziņu: “Mīļie cilvēki! Izplatiet šo visur! Mūsu valsts prezidents Levits nepamanīja cilvēku tūkstošus ielās. Viņam nebija laiks. Bija mīļākā darbā jāiekārto.”
Mīļākā? No kurienes cilvēks šādu domu izrāvis? Egils un Andra Leviti salaulājās 1991. gadā, ir dēls un meita. Tenku žurnāli šovasar rakstīja par it kā pārmērīgi tuvām attiecībām starp prezidentu un vienu no viņa padomniecēm, bet dievs ar tenku žurnāliem.
Vēlētai amatpersonai diez vai pieklājās nākt ar šādu apgalvojumu bez konkrētiem pierādījumiem. Tādus savā tekstā Gobzema kungs protams neuzrādīja.
Nesaprotu neracionālo ienaidu, kāds daudziem cilvēkiem mūsu valstī ir pret valsts prezidentu.
Manās acīs viņš ir ar vislabākajām kvalifikācijām, kādas vien valsts pirmajai personai var būt! Egils Levits ir bijis Saeimas deputāts, valdības ministrs, diplomāts un tiesnesis Eiropas kopienas un pēc tam Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Nav viņš no zilajām debesīm izkritis kā tas bija ar Valdi Zatleru un Andri Bērziņu.
Taču attiecībā uz pārējo Alda Gobzema paziņojumu. Pirmkārt, kā tas demagogiem mēdz būs raksturīgi, viņš tekstā minēja “cilvēku tūkstošus.” Runa ir par 4. augustā sarīkoto mītiņu pie Brīvības pieminekļa zem lozunga “Brīvību, brīvību.”
Policija ir teikusi, ka tur bija ap tūkstoti, no kā “tūkstošiem cilvēku” nesanāk pat pie labākās gribēšanas. Policija arī ir uzsākusi administratīvā pārkāpuma procesu pret Gobzema kungu par nesankcionēto protesta akciju.
Tas acīmredzot nav licis cilvēkam nomierināties. Tālāk tekstā pēc apgalvojuma par valsts prezidenta sānsoļiem Gobzems sola konkrētā datumā un konkrētā laikā būt pie Rīgas pils. Neminēšu ne vienu, ne otru, negribu vairot publicitāti. Bet attiecībā uz vēlamo publiku deputāts rakstījis šādi:
“Es aicinu apvienoties visus — latviešus un krievus, resnus un tievus, bagātus un nabagus, pilsētniekus un lauciniekus, blondīnes un brunetes, visus, kuri ir par brīvu izvēli vakcinēties vai nē. Es aicinu nākt aiz manis un ar mani nebaidoties.”
Es saprotu, ka Aldis Gobzems patlaban stiķē kopā jaunu un, ņemot vērā viņa raksturu un vēsturi, ciniski un ironiski nosauktu partiju “Likums un kārtība.”
Zinu, ka viņš pats ir pārliecināts, ka 14. Saeimas vēlēšanās nākamgad rudenī šī partija saņems vairāk nekā 50 procentus balsu un tāpēc vairākumu mandātu Saeimā.
Te gan būtu jākonstatē, ka vienīgā partija, kurai tā kaut kas ir izdevies kopš Latvijas valsts izveidošanas, bija okupētās Latvijas Kompartija.
Augstākās padomes un citās vēlēšanās regulāri un atbilstoši “vislabākajām” komunisma tradīcijām, allaž izrādījās ka par vienīgo sarakstu balsojuši 99% un vairāk darba ļaužu. Nereti šis cipars tika izziņots vēl pirms iecirkņu slēgšanas.
Demokrātiskajās vēlēšanās, savukārt, vislielāko balsu procentu un mandātu skaitu 1993. gadā un 5. Saeimas vēlēšanās ieguva partija Latvijas ceļš (32,41% balsu, 36 mandāti).
Pirmās brīvvalsts laikā Latvijas Sociāldemokrātu strādnieku partija 2. Saeimas vēlēšanās 1925. gadā saņēma 31,1% balsu, bet tas bija laikā, kad nekādas barjeras nebija un vēlēšanās piedalījās kandidāti no 141 saraksta.
Atjaunotās Latvijas vēsturē neviena partija nav ne tuvu tikusi Latvijas Ceļa rekordam. Ir bijuši pašieceltie tautas glābēji tādi kā Joahims Zīgerists un Ziedonis Čevers 1995., Andris Šķēle 1998., Einars Repše 2002., un Aigars Kalvītis 2006. gadā, bet neviens no šiem līderiem un neviena no viņu partijām netika pat līdz 25% balsu.
Manā izpratnē Alda Gobzema jaunās partijas liktenis būs tāds pats, kāds ir bijis partijai, caur kuru viņš ienāca politikā.
Ne bez viņa pirksta, partija KPV LV, kura 2018. gada 13. Saeimas vēlēšanās saņēma 14,25 procentus balsu un 16 mandātus, praktiski pirmajā brīdī pēc tam, kad jaunā Saeima ķērās pie darba, sāka jukt un brukt pa vīlēm.
Tā notiek, ja partiju veido harizmātisks līderis, kurš sev apkārt savāc gadījuma raksturu cilvēku grupu. Tā tas bija ar Zīgeristu, tā tas bija ar Valdi Zatleru un viņa Reformu partiju, tā tas arī bijis ar KPV, kuras reitings patlaban ir kaut kur ja ne gluži pagrabā, tad tālu no tā gan nē. Visticamāk, tāpat arī būs ar “Likums un kārtība” partiju.
Bet attiecībā uz Alda Gobzema cerību pēc pāris dienām sapulcināt vēl lielāku baru atbalstītāju, divas savstarpēji saistītas lietas sakāmas.
Pirmkārt, pasākumā 4. augustā, cik varēju spriest no fotogrāfijām, praktiski nevienam uz sejas nebija maskas, un sociālās distancēšanās nebija nekādas.
Visticamāk, tas pats notiks arī nākamajā sapulcē.
It īpaši jaunieši, cik var spriest, attiecībā uz pandēmiju ir gatavi izrādīt lielu bravūrīgumu. Nupat aizgājušajās brīvdienās kārtējo reizi ar sociālo tīklu palīdzību uzradās liels bars kāda universālveikala stāvvietā, kur kāds spēlēja skaļu mūziku un citi ballējās uz nebēdu. Arīdzan bez maskām, arīdzan bez distancēšanās.
Nezinu, cik no šiem jauniešiem bija vai nebija vakcinēti, bet zinu, ka 6. augustā pilnībā vakcinēti mūsu valstī bija 36,5 un ar vismaz vienu poti plecā — 40,8% valstspiederīgo. Tas nozīmē, ka attiecīgi 63,5 un 59,2% tā nav darījuši.
Pagājušās nedēļas laikā no pirmdienas līdz sestdienai Slimību profilakses un kontroles centrs piereģistrēja vairāk nekā 450 jaunu infekciju. Iepriekšējās nedēļas laikā skaits palielinājās par trešdaļu. Strauji pieaudzis stacionēto personu skaits.
Pie zema vakcinācijas līmeņa un pieaugošām briesmām no jaunā Delta varianta, ir gandrīz garantēti, ka saslimstības līmenis turpinās pieaugt ar visu no tā izrietošo.
Komentāra rakstīšanas dienā līdz hrestomātiskajam 1. septembrim un pirmajai skolas dienai palikušas 23 dienas. Jaunais variants ir izrādījies sevišķi bīstams bērniem un jauniešiem. Un citur pasaulē jau tagad ir redzams, ko nozīmē bezrūpīga attieksme pret nāvējošu pandēmiju.
Floridas štats Amerikā, kur gubernators ir Republikāņu partijas pārstāvis, kurš ne vien ir atteicies no visiem iespējamajiem ierobežojumiem, bet arī ir nācis, piemēram, ar dekrētu, kurā noteikts, ka štats atņems naudu jebkurai skolai, kura uzstās uz maskas nēsāšanu skolā, pēdējo trīs dienu laikā katru dienu tur uzstādīts jauns saslimšanas rekords. Ne tikai pēdējā mēneša vai pusgada laikā. Kopš pandēmijas pirmsākumiem pagājušā gada sākumā. Floridā pilnībā vakcinēti ir 49,5% iedzīvotāju.
Nav absolūti ne mazākā iemesla cerēt, ka tas pats nenotiks arī Latvijā. Ja vakcinēšanās temps krasi nepieaugs, tad jauns uzliesmojums ir tikpat kā garantēts.
Un tāpēc man Gobzema kungam būtu šāds jautājums: Jūs mudināt savus sekotājus ignorēt epidemioloģiju, atteikties no maskām un distancēšanās un ar savu “brīvu izvēli vakcinēties vai nē” patiesībā arī atteikties no potēšanas.
Tas nozīmē, ka pieaugošs skaits šo cilvēku saslims un, ļoti iespējams nonāks slimnīcā un pēc tam kapu kopiņā. Vai tas jūsuprāt ir gudrs veids, kā pieaudzēt atbalstītāju skaitu topošai politiskai partijai — ar varbūt netiešu, bet tomēr nolūku nogalināt pēc iespējas vairāk no viņiem?
Ja tā, tad tas ir labākajā gadījumā dīvaini un sliktākajā — noziedzīgi.
Ceru, ka policija būs uzdevuma augstumos arī nākamajā reizē, kad politikānis pulcinās ļaudis bez maskām savu ambīciju veicināšanas labad.
Un Saeima? Ar pliķi uz rokas no Mandātu un ētikas komisijas pietiks? Tiešām?
