Vecmāmiņa vārdā Ļida negaidīti ieradās ciemos pie m.a.z.m.e.i.t.a.s Marinas. Sieviete, kurai bija divi bērni un trīs darbavietas, dzīvoja hostelī un knapi iztika. Mazmeita pat nevarēja pacienāt vecmāmiņu pat ar tēju un par to bija ļ.o.t.i noraizējusies. Taču vecmāmiņa nāca nevis dzert tēju, bet gan nopietni aprunāties, piedāvājot mazmeitai abpusēji i.z.d.e.v.ī.g.a.s attiecības.
Večiņa ieradās, lai ar mazmeitu parunātu par nākotni, sāka sūdzēties par vecumu un bezpalīdzību. Tiesa, Ļidu bija grūti raksturot kā sagrabējušu vecenīti. Viņai vienmēr bija ideāla stāja gluži kā balerīnai, bet noliekšanās, piemēram, lai aizšņorētu kurpju auklas, viņai neradīja nekādas grūtības.
“Veca esmu jau kļuvusi, nekādi netieku galā. Es atnācu lūgt palīdzību pie tevis kā savas vismīļākās un tuvākās mazmeitas,” teica vecmāmuļa. Vecā sieviete atklāja, ka viņai ir nepieciešams materiāls atbalsts un palīdzība mājas darbos, norādot – ja mazmeita piekritīs par viņu parūpēties, viņa novēlēs tai savu dzīvokli.
Marina, lai arī strādāja trīs darbos, tik un tā būtu palīdzējusi vecmāmiņai. Bet, izskatījusi viņas priekšlikumu, Marina piekrita. Turklāt sirmgalve paziņoja, lai Marina viņu apciemo tikai reizi nedēļā, sestdienās, jo Ļidai nepatika negaidītas viesu ierašanās.
“Tikai nesaki nevienam par mantojumu, man ir daudz mazbērnu un nevajag, lai pret tevi rastos skaudība. Bet kad aiziešu aizsaulē, tu dzīvosi kā cilvēks ar saviem bērniem,”teica Ļida, ar nepatiku skatoties uz mazo, ilgstoši neremontēto istabiņu komunālajā dzīvoklī, kurā mitinājās mazmeita.
Bet Marina, protams, novēlēja vecmāmiņai veselību un ilgu mūžu. Taču iespēja kādu dienu iegūt savu mājokli viņu iepriecināja. Protams, tagad viņa izlēma doties ciemos pie vecmāmiņas, nopirkt viņai nepieciešamos produktus un vitamīnus un veikt mājas darbus, bet neatstāt viņu vienu. Viņa centīsies darīt visu iespējamo.
Tagad Marinas grafiks kļuva vēl saspringtāks. Vienīgā diena, kad sieviete varēja atpūsties no nakts maiņām, bija sestdiena, un tad viņa sabiedriskajā transportā brauca cauri visai pilsētai, lai pieskatītu savu pensionēto vecmāmiņu. Marinas pieticīgais budžets kļuva vairākas reizes mazāks – vecmāmiņai pastāvīgi bija nepieciešami dārgi vitamīni un procedūras.
Marina nekad neatļautos pati sev šādu prieku, tas ir pārāk dārgi. Vecmāmiņas mājā Marina nekavējoties ķērās pie lietas: tīrīja, mazgāja, gatavoja ēst, devās iepirkties. Un tad nogurusi atgriezās mājās, jo svētdienās arī strādāja algotu darbu. Un tā viņa bez pārtraukuma griezās kā vāvere ritenī gaišākas nākotnes vārdā.
Marinai jau pirms tam bija smaga dzīve: trīs darbi, kopā atalgojums bija viena vidusmēra pilsoņa alga. Un tad parādījās ceturtais darbs, kas ienākumus nenes, bet tikai izsūc dzīvesspēkus un līdzekļus no ģimenes budžeta. Taču sapņi par skaisto nākotni sievieti uzmundrināja, un viņa priecīgi devās palīgā vecmāmiņai.
Nekaunība – otrā laime
Redzot, cik viegli viena mazmeita piekrita atbalstīt savu vecmāmiņu, Ļida saģērbās tumšā šallē un pelēkā jakā – viņa uzvilka visas novalkātās drēbes un ar taksometru devās “apstrādāt” otru mazmeitu. Ļidai kopā ir seši mazbērni un katram viņa apsolīja novēlēt savu dzīvokli. Tādējādi radinieki, kuri nebija īpaši draudzīgi savā starpā, atbildīgi pildīja savus pienākumus un apmeklēja veco kundzi kādā no norādītajām dienām.
Sesto mazmeitu vecmāmiņa nevēlējās iesaistīt afērā, jo zināja, ka Vika ir turīga sieviete, viņa nepiekritīs katru nedēļu braukt pie omītes, turklāt vecmāmiņas dzīvoklis viņai nebija vajadzīgs. Lai būtu mierīga un pārliecinātos, ka viņai ir taisnība, vecmāmiņa piezvanīja mazmeitai. Viņa, kā gaidīts, atteicās palīdzēt, sakot, ka viņai nav laika, jo esot pārāk daudz lietu ko darīt.
Ļidai bija draudzene Raja, ar kuru viņa dzīvoja kaimiņos 20 gadus. Pa šiem gadiem Raja kļuva par resnu, mīļu vecenīti, bet Lida nepieņēmās svarā ne grama, viņa joprojām bija tāda pati slaida un sprigana:
“Kā tu vari Ļida tā attiekties pret saviem radiniekiem? Galu galā viņi visi dzīvo pieticīgi, bet tu no viņiem centies izspiest naudu, vai tev nav kauna? Tev ir vīra pensija, naudas pietiek, un to, ko tev atnes bērni, tu tērē šokolādes tāfelītēm un ceļojumiem,” pārsteigta bija Raja.
Taču Ļida neko nenožēloja, viņai bija grandiozi plāni: “Es, Raječka, vēl gribu dzīvot. Paskaties, kā viņi visi steidzās man palīdzēt, kad es apsolīju dzīvokli. Bet tā es sēdētu viena. Tagad krāju naudu ekskursijai uz Maldivu salām, tik daudz skaistu vietu vēl neesmu redzējusi”.
Nepatīkams pārsteigums
Advokāta zvans brīdināja Marinu – viņai lika ierasties birojā norādītajā adresē. Atprasoties no darba, Marina ieradās birojā. Ieraugot neapmierinātu radinieku pūli, viņa uzreiz saprata, kas notiek. Vecenīte bija samelojusi visiem par testamentu un vazāja savus mazbērnus aiz deguna vairāk nekā septiņus gadus. Un tagad viņi visi cīnīsies, bet beigās mantojumu nesaņems neviens. Sieviete nesagaidīja notāra spriedumu un pameta ēku.
Bet pati domāja tikai par to, cik gudri izrīkojusies vecmāmiņa. Kad viņa teica, ka atrodas slimnīcā un nevēlas, lai viņu apciemo, vecmāmiņa klaji meloja. Toreiz viņa lidoja uz Turciju un tērēja naudu skaistumkopšanas salonos. Tagad, kad vecmāmiņa aizgājusi aizsaulē, nebūs arī dzīvokļa, bet Marina to nenožēloja. Viņa nožēloja to, ka zaudējusi ilgus gadus īslaicīgam sapnim, kas pārvērtās putekļos. Kā radniecīgs cilvēks varēja rīkoties tik nekaunīgi?
Marina atnāca mājās un nogurumā nopūtās. Tagad viņa var pamest vismaz vienu darbu. Nav nepieciešams tērēt naudu dārgo uztura bagātinātāju iegādei vecmāmiņai, un viņai pietiks ar diviem darbiem, lai uzturētu savas meitas. Marinas skatienu piesaistīja porcelāna figūriņa. Viņas meita šo figūriņu bija paņēmusi no vecmāmiņas. Tad Marina norāja meitu par to, ka tā bez atļaujas ņēmusi svešas mantas, un plānoja figūriņu atlikt atpakaļ kādā no reizēm, kad notika ciemošanās pie vecmāmiņas. Viņa tik un tā nebūtu pamanījusi, ka figūriņa ir pazudusi.
Taisnības triumfs
Taču tad, kad Marina piezvanīja vecmāmiņai, jautājot, kā viņa jūtas, vecenīte tikai atbildēja, ka ciemiņus neuzņem un ļoti koncentrējas uz ārstēšanos. Tā šī figūriņa palika Marinas mājā. Bet izrādās, ka vecmāmiņa pēc tam devās ceļojumā uz Indonēziju. Pēc dažām nedēļām advokāts sazinājās ar Marinu un teica, ka viņas vecmāmuļa esot nomirusi ceļojuma laikā. Vecmāmiņa Ļida kā kontaktpersonu bija norādījusi Marinu. Tad viss atklājās. Ļida bija pastāvīga tūrisma firmas kliente un 15 reizes pirka ceļojumus. Viņa pabija Maldivu salās, Bali, Indonēzijā un citos gleznainos pasaules nostūros.
Visu atceroties, Marina dusmās pēkšņi piecēlās no krēsla un aizķēra porcelāna figūriņu. Sieviete fragmentos kaut ko pamanīja. Figūriņā bija paslēpta nauda: valūtas saišķis, liela summa. Marina histēriski iesmējās, un laimes asaras bira kā pupas: “Šeit, lūk, ir apsolītais dzīvoklis, vecmāmiņ. Dusi mierā”.
