runā par sociālo noslēgumu, proti, beigas pienāk nevis tāpēc, ka slimība ir uzvarēta, bet gan tāpēc, ka cilvēki ir noguruši no panikas stāvokļa un iemācās dzīvot līdzās slimībai, vēstī “The New York Times”. Arī vēsturnieks no Hārvardas Alans Brends uzsver, ka līdzīgi notiek ar Covid-19 – cilvēki diskutē par ekonomiku atvēršanu. Daudzus jautājumus par tā dēvēto pandēmijas galu nosaka nevis medicīniskie un sabiedrības veselības dati, bet gan sociālpolitiski procesi.
Ārste Sjūzena Mureja no Karaliskās Ķirurgu koledžas Dublinā norāda, ka baiļu epidēmija var rasties pat bez pašas slimības epidēmijas. 2014. gadā viņa vēroja sabiedrības bailes Īrijā, ko izraisīja Ebolas vīruss, lai gan neviens gadījums valstī netika konstatēts. Šis baisais, ļoti infekciozais un nāvējošais vīruss plosījās Āfrikā, laupot dzīvības tūkstošiem cilvēku.
“Cilvēki uz ielas un slimnīcu nodaļās bija nemierīgi,” viņa vēstīja rakstā “The New England Journal of Medicine”. Cita ādas krāsa jau bija pietiekams iegansts, lai apkārtējie autobusos vai vilcienos varētu sākt skatīties ar aizdomām. Ieklepojoties vienreiz, varēja vērot, kā cilvēki steidz doties prom.
Dublinas slimnīcu darbinieki toreiz tika brīdināti gatavoties ļaunākajam, viņi bija nobijušies un uztraucās, ka trūkst aizsarglīdzekļu. Kad neatliekamās palīdzības nodaļā tika ievests kāds jaunietis no valsts, kur bija reģistrēti Ebolas saslimšanas gadījumi, neviens negribēja viņam tuvoties – medmāsas slēpās, bet ārsti draudēja iet prom no darba. Viņu ārstēt toreiz uzdrošinājās tikai Mureja. Jaunietim bija vēzis tik smagā stadijā, ka viss, ko varēja piedāvāt, bija viņa ciešanu atvieglošana. Pēc dažām dienām atnāca atbilde, ka viņš nesirgst ar Ebolas vīrusu, bet stundu vēlāk viņš jau bija miris. Trīs dienas vēlāk Pasaules Veselības organizācija (PVO) pasludināja, ka Ebolas epidēmija ir beigusies.
Mureja rakstā norādīja: “Ja mēs neesam gatavi cīnīties ar bailēm un nezināšanu tikpat aktīvi un pārdomāti, kā mēs cīnāmies ar jebkuru citu vīrusu, ir iespējams, ka bailes var ļoti kaitēt neaizsargātiem cilvēkiem pat tādās vietās, kur uzliesmojuma laikā nav pieredzēts neviens infekcijas gadījums. Un baiļu epidēmijai var būt daudz sliktākas sekas tad, ja to sarežģītāku dara tādi jautājumi kā rase, privilēģijas un valoda.”
Buboņu mēris
Šī slimība 2000 gadu laikā uzliesmojusi vairākas reizes, nogalinot miljoniem cilvēku un mainot vēstures gaitu. Katra jauna epidēmija radīja bailes par nākamo uzliesmojumu.
Tās ierosinātājs ir baktērija “Yersinia pestis”, ko cilvēkiem varēja nodot blusas, kuras pārtika no melno žurku asinīm. Arī buboņu mēri, kuru mēdza dēvēt par “Melno nāvi”, varēja nodot no cilvēka cilvēkam gaisa pilienu ceļā, tāpēc to nevarēja izskaust, vienkārši nogalinot žurkas.
Laika gaitā tika fiksēti vairāki gadījumi, kad mēris uzliesmoja. Viens no nāvējošākajiem slimības atgriešanās gadījumiem bija 1855. gada uzliesmojums, kas sākās Ķīnā, un izplatījās pasaulē. Indijā vien toreiz nomira 12 miljoni cilvēku. Toreizējās Bombejas varasiestādes nodedzināja veselus rajonus, cenšoties atbrīvoties no kaites. “Neviens gan nezina, vai tam bija kāda jēga,” saka Jēlas vēsturnieks Frenks Snoudens.
Īsti nav skaidrs, kas pielikta punktu buboņu mērim. Daži pētnieki uzskata, ka uznākušais aukstums nogalināja blusas, kas pārnēsāja slimību, taču tas nebūtu apturējis slimības izplatīšanos caur elpceļiem. Vēl viena versija liecina, ka varbūt mainījās žurkas. 19. gadsimtā mēri sāka izplatīt nevis melnās, bet brūnās žurkas, kuras ir spēcīgākas un dzīvo nost no cilvēkiem.
Vēl viena hipotēze liecina, ka baktērija ar laiku kļuva mazāk nāvējoša. Vai varbūt cilvēku ieviestie pasākumi, piemēram, ciematu nodedzināšana, deva efektu.
Patiesībā mēris nekur nav pazudis. No ASV dienvidrietumos mītošajiem prērijas suņiem tas var tikt pārnests uz cilvēkiem. Snoudens sacīja, ka viens no viņa draugiem inficējās ar to, kad uzturējās viesnīcā Ņūmeksikā, jo iepriekšējam istabas iemītniekam bija suns, kura blusas pārnēsāja slimību. Tomēr šādi gadījumi ir reti un tagad tos veiksmīgi var ārstēt ar antibiotikām. Tomēr ikviena ziņa par mēra gadījumu rada bailes.
Viena slimība, kas beidzās
Viena no slimībām, kurai pienāca medicīnisks gals, ir bakas. Tomēr tas ir izņēmums vairāku iemeslu dēļ: pret tām ir efektīva vakcīna, kas nodrošina aizsardzību mūža garumā, vīrusu “Variola” nepārnēsā dzīvnieki, kas nozīmēja, ka, izskaužot to no cilvēkiem, slimības izplatība apstāsies pilnībā. Tāpat bakām ir neparasti simptomi, kas uzreiz palīdz atpazīt saslimšanas iemeslus, ļaujot efektīvi veikt karantīnas pasākumus un kontaktu izsekošanu.
Tomēr savā uzliesmojuma plaukumā bakas bija baisas – epidēmijas nāca viena pēc otras, vismaz 3000 gadu neliekot mierā zemes iedzīvotājus. Tā arī bija ļoti nāvējoša, nogalinot trīs no 10 cilvēkiem, radot lielas fiziskas ciešanas un atstājot rētas uz cilvēka ķermeņa.
Pēdējais cilvēks, kurš dabiskā ceļā inficējās ar bakām, bija Ali Maovs Mālins, kādas Somālijas slimnīcas pavārs, kurš saķēra slimību 1977. gadā. Viņš atlaba, taču 2013. gadā viņa dzīvību paņēma malārija.
Spāņu gripa
1918. gada gripa, kura pazīstama ar nosaukumu “spāņu gripa”, bieži tiek pieminēta šodien, kad to salīdzina ar Covid-19 izplatības mazināšanai ieviesto karantīnu un sociālās distancēšanās pasākumiem, kuri bija spēkā arī toreiz, pirms simts gadiem. Kā zināms, gripa paguva laupīt 50-100 miljonu cilvēku dzīvības, turklāt tā “uzbruka” jaunajiem vai vidēja vecuma cilvēkiem, tādā veidā padarot bērnus par bāreņiem, atņemot ģimenēm maizes pelnītājus un nogalinot karaspēkus Pirmajā pasaules karā.
Pēc tam, kad tā bija postoši izbrāzusies pa pasauli, 1918. gada gripa izzuda, pārtopot par mazāk agresīvu slimību, kuru mēs pazīstam kā sezonālo gripu. Snoudens saka: “Varbūt tā bija kā uguns, kas nodedzināja vieglāk pieejamos kokus, un izdzisa.”
Spāņu gripas pandēmija beidzās arī sociāli – Pirmais pasaules karš bija galā, cilvēki bija gatavi jaunam sākumam, jaunai ērai, atstājot kara un slimības radītās šausmas pagātnē. Līdz pat šim brīdim 1918. gada gripa bija teju vai aizmirsta.
Pēc tās bija arī citas gripas pandēmijas, tomēr neviena no tām vairs nebija tik postoša. 1968. gadā Honkongas gripas laikā visā pasaulē nomira miljons cilvēku. Arī šis vīruss cirkulē kā sezonālā gripa, taču reti kurš atceras bailes, kuras valdīja toreiz.
Kā beigsies Covid-19?
Viena iespēja ir tāda, ka šī pandēmija beigsies sociāli vēl pirms tā beigsies medicīniski, norāda vēsturnieki, skaidrojot, ka cilvēki var tik ļoti nogurt no ierobežojumiem, ka pasludinās pandēmijas galu vēl pirms vakcīnas vai efektīvu zāļu atklāšanas.
Jēlas vēsturniece Naomi Rodžersa norāda, ka varam attapties, ka cilvēki vienkārši pateiks, ka pietiek, un viņi ir pelnījuši atgriezties ierastajā dzīvē.
Kaut kas tamlīdzīgs jau vērojams vairākos ASV štatos, kur gubernatori ir atcēluši ierobežojumus, ļaujot darboties frizētavām un skaistumkopšanas saloniem, lai gan veselības nozares amatpersonas brīdinājušas, ka šāds solis ir pāragrs. Pieaugot ekonomiskajām sekām, aizvien vairāk cilvēku var sākt teikt, ka pietiek.
Taču kurš šīs beigas pasludinās? Brends norāda, ka izaicinājums slēpjas faktā, ka pēkšņas uzvaras nebūs, tāpēc mēģinājums noteikt, kas ir pandēmijas beigas, “būs ilgs un sarežģīts process”.
VIDEO:
