Notikušas dīvainas lietas
Cik man zināms, Olga ir mēģinājusi zemi pārdot, bet tas nav izdevies. Pēc Ausmas vēršanās tiesā, tā zemei uzlikusi pārdošanas liegumu.
Pēc neveiksmīgās zemes atpakaļdabūšanas notikušas dīvainas lietas. Bet tie ir tikai Ausmas vārdi, un man nav tiesību nevienu vainot. Nokaltis koks, dīķī zāle palikusi balta, Ausma vairs neesot lietojusi akas ūdeni, jo baidījusies, ka tas var būt saindēts. Saslimis un nomiris viens suns, bet otrs ticis sasists.
Arī ugunsgrēks decembrī bijis dīvains. Līdz tam labi kārtībā esošā krāsns pēkšņi sākusi rūkt, pa sutas lūku nākušas ārā liesmas un māja aizdegusies. Jau iepriekš saimniece esot konstatējusi, ka vienreiz kāds sabāzis pilnu plīti ar papīriem, citreiz dūmvadam priekšā bijis aizlikts krāsns podiņš. Visu laiku esot bijusi sajūta, ka kāds negrib, ka viņa dzīvo “Uzkalniņos”.
Kad sākusi dzīvot sociālā istabā, Plociņi viņai pa pastu atsūtījuši čības, zeķes, spilvenu un citas mantas, kuras Ausma pa pastu aizsūtījusi atpakaļ, bet Plociņu dāvāto puķi sagriezusi gabalos un izmetusi miskastē…
Agrāk Ausma māju un zemi gribējusi atstāt brālēna bērniem, bet brālēns nomiris un ar viņa bērniem kontaktu neesot. Ir māsa, bet ar viņu nesatiekoties.
“Uzkalniņu” zemi nu jau gandrīz pirms simt gadiem Ausmas vecvecmātei piešķīrusi Latvijas valsts par to, ka viņas dēls kritis Brīvības cīņās. Vecāmāte savukārt novēlējusi īpašumu savam mazdēlam, Ausmas tēvam.
Līgums ir rets, bet likumīgs
“Uzkalniņu” pirkuma līgums ir uz divām lapām, un, izņemot mazo summu, nekā cita dīvaina tajā nesaskatu. Interesants ir abu pušu apliecinājums, ka šis ir draudzības pirkums un pirkuma summa noteikta, ievērojot viņu īpašās savstarpējās attiecības.
Ausma gan man teic, ka nekādas draudzības un īpašu attiecību viņu starpā neesot bijušas. Ir arī norāde, ka pircēja piešķir pārdevējai tiesības lietot dzīvojamo māju līdz mūža galam – un bez kādas norādes, kas notiek tad, ja māja vairs nav dzīvojama.
Pirkuma līgumu apstiprinājusi Bauskas notāre Aija Biezā. Jau sarunas sākumā viņa man pasaka divas lietas: likums viņai aizliedzot izpaust trešajām personām, kas ticis runāts ar līgumu parakstījušām pusēm – tas viņai jādara tikai Notāru padomei, policijai un tiesai –, un ka viņa neatbildot par līguma saturu, kas ir arī norādīts līguma tekstā. Vienīgais, ko varot pateikt – viņa izstāstījusi gan pārdevējai, gan pircējai līguma sekas.
“Līguma slēgšanas motīvi paliek notāra kabinetā vai vispār netiek atklāti un ir tikai līguma slēdzēju darīšana: pirkuma līgums neuzliek par pienākumu man zināt motīvus. Jā, līgums bija īpatnējs, tādu nav bijis daudz, tāpēc to atceros pat pēc pieciem gadiem, bet tajā nav nekā nelikumīga. Īpašumu var pārdot par cenu, kas zemāka par tirgus cenu,” man saka notāre.
“Bet, piemēram, ja es atnāktu pie jums un teiktu, ka gribu par simbolisku cenu pārdot kaimiņam savu zemi, lai tikai viņš atļauj palikt man dzīvot mājā, ko jūs man izskaidrotu un ieteiktu?” es notārei vaicāju.
“Es ieteiktu noslēgt uztura līgumu, kurā ietverta jūsu nodrošināšana ar pārtiku un apģērbu, medicīniskā aprūpe un kopšana,” atbild A. Biezā.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
