Ausma pati uzplijusies
Visīsākā saruna pa durvju starpu kādā Īslīces pagasta daudzdzīvokļu namā man sanāca ar laimīgo pircēju, 70 gadus veco Olgu Plociņu. Viņa man stāsta, ka Ausma esot trīs gadus lūgusies, lai Plociņu ģimene nopērkot viņas zemi, līdz viņi arī piekrituši. Kad jautāju par smieklīgi zemo summu, atbildi nesaņemu. Kad jautāju par situāciju, ko nu tagad kundzei darīt, ja mājā vairs nevar dzīvot, Olga atbild, ka Ausmai netālu piedāvājuši trīsistabu dzīvokli, bet viņa to neesot gribējusi.
Kad jautāju, vai laimīgajai pircējai tomēr nevajadzētu ar godu iziet no situācijas un kaut kā nokārtot šo, kā vismaz man liekas, acīmredzami negodīgo darījumu, no Olgas saņemu atbildi, ka lai par to lemjot tiesa, turklāt viņai šīs lietas dēļ esot pasliktinājusies veselība.
“Es biju dulla!”
Braucu ciemos pie Ausmas Skanes uz pašvaldības sociālo centru. Mājīgā istabiņā ar virtuvi (ir arī dušas telpa un tualete) uz plīts vārās gaļa pagalmu kaķiem. Ar dzīves apstākļiem kundze ir apmierināta, bet zemi tomēr grib atpakaļ.
Par notikušo runā satraukti, ir depresijā. Tomēr savā vecumā ir pietiekami ņipra un var patstāvīgi ar autobusu aizbraukt uz Bausku iepirkties, daudz lasa. Kas tad notika 2014. gadā, kad Ausma piekrita tik dīvainam pārdošanas darījumam?
“Es biju dulla!” man īsi atbild Ausma. Viņa jau šo to piemirsusi, taču atceras, ka esot bijusi kā apmāta, vairāku gadu garumā tikusi pierunāta zemi pārdot, pie notāres nezinājusi, ko paraksta, līgumu neesot izlasījusi. Pie viņas vairāku gadu garumā braukuši pircēji – gan vietējie, gan ārzemnieki, taču viņa atteikusies zemi pārdot.
Tad iepazinusies ar laipnu un izpalīdzīgu autobusa šoferi – Olgas Plociņas vīru, kam pēc kāda laika ieminējusies, ka gribot šo par savu mantinieku. Tad arī esot sācies spiediens un aicinājums iet pie notāra. Domājusi, ka ir runa par uztura līgumu līdz mūža galam, turklāt pie notāra vīrieša vietā ieraudzījusi Olgu.
Bet tajā laikā neesot varējusi daudz kam izsekot, jo bijusi izmisumā – vairākas reizes viņas prombūtnē apzagta māja, kāds izrāvis sastādītās eglītes. Noslēdzot līgumu, Ausma domājusi, ka būs lielākā drošībā un Plociņi viņai palīdzēs dzīvošanā.
“Jau pēc kāda mēneša sapratu, cik dulla biju, un prasīju zemi atpakaļ. Bet Olga pasmēja, ka esot samaksājusi zemes nodokli, zemesgrāmata nokārtota un viņa esot zemes īpašniece. Arī tos 500 eiro neesmu no viņas saņēmusi un pat nenāk prātā tos ņemt – kaut badā miršu… Bet nemiršu, jo pensija man ir,” man saka Ausma. Viņa nenoliedz, ka Olga gribējusi nokārtot viņai dzīvošanu kādā dzīvoklī, bet Ausma kategoriski gribējusi palikt savās mājās, kas Olgai neesot paticis.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
