Alabamas cietumos ieslodzīto ģimenēm izspiesti tūkstošiem dolāru, rakstot un zvanot ar draudiem, ka viņu tuviniekiem tiks nodarīts kaitējums. Taču pat gadījumos, kad nauda tiek pārskaitīta, ieslodzītie mēdz ciest, vēsta ASV laikraksts “The New York Times”.
Ja viens ieslodzītais spētu atspoguļot disfunkcionālo Alabamas cietumu sistēmu, tas varētu būt garš, ar labo aci šķielējošs un narkotiku problēmām cīnījies vīrietis, kurš cenšas izdzīvot vardarbīgā ieslodzījumā, kur plaukst un zeļ melnais tirgus un kontrabanda.
Viņa vārds bija Džosefs Maikls Vuds, kurš izcieta mūža ieslodzījumu Senklēras maksimālās drošības cietumā par pāris neprasmīgām bruņotām laupīšanām. Taču viņš šo laiku pavadīja, cik labi vien varēja, apmeklējot dažnedažādus kursus, sākot ar agresijas “menedžmenta” nodarbībām un beidzot ar dzinēju remontu, un lepni katru iegūto sertifikātu sūtot savai mātei.
Viņš arī izmantoja telefonus, kas cietumā ir aizliegti, lai lūgtu mātei un citiem radiem naudu. Viņa ģimene bieži fonā dzirdēja citas balsis, kas teica priekšā, kas jāsaka.
“Tas ir dzīvības un nāves jautājums,” viņš lūdzās. “Tu nevari iedomāties, kā te ir.”
Kāds radinieks beidzot nolēma, ka jāpārtrauc acīmredzamā izspiešana. “Es visiem pateicu, lai beidz sūtīt naudu,” pastāstīja Vuda brālēns Stīvens Deiviss. “Viņu varbūt piekaus, bet viņi rimsies, saprotot, ka vairāk naudu nedabūs.”
Kādā vakarā 2017. gada jūlijā pēc diviem lūdzošiem zvaniem no brālēna cietumā, Deiviss neatbildēja uz trešo. Drīz pēc tam ģimene saņēma vēl vienu zvanu – no cietuma kapelāna. Vuds bija nožņaugts savā kamerā. Viņam bija 33 gadi.
“Es vienkārši bļāvu un bļāvu,” atcerējās viņa māte Andžela Vuda.
“Es baidījos, ka cilvēki sāks vainot mani,” sacīja Deiviss. “Bet nedzirdēju par to ne vārda.”
Varasiestādes nav pierādījušas saikni starp Vuda slepkavību un naudas izspiešanu no viņa ģimenes. Taču šis gadījums atspoguļo, kā ilgstošai Alabamas Korekcijas departamenta vienaldzībai – ieskaitot nespēju daudzus gadus atrisināt telefonu problēmu, ko aiz restēm iegādāties, šķiet, ir tikpat vienkārši kā veikalā – bijušas traģiskas sekas tiem, kas ir cietumos.
Ieslodzītie izmanto kontrabandas telefonus, lai izteiktu draudus, pieprasītu naudu un nosūtītu fotogrāfiskus pierādījumus tam, kas notiek, ja netiek samaksāts. Viņu pārgalvībai neredz robežas – pat štata Senāta tieslietu komisijas vadītājs ir saņēmis zvanus un īsziņas ar draudiem no Alabamas ieslodzītajiem.
Lietā, kas pagājušajā gadā iesniegta pret ieslodzījumu vietas ierēdņiem, Vuda sacīja, ka viņas dēls zvanījis no cietuma 200 jūdžu (aptuveni 320 km) attāluma, sacīdams, ka viņam uzbruks, “ja viņš ieslodzītajiem nesamaksās noteiktu naudas summu”.
Vuds mātei “izmisīgi lūdzies” pārskaitīt līdzekļus, sacīts lietā. Viņš vairākkārt cietuma amatpersonām teicis par vājo drošību cietuma vienībā, kur viņš dzīvoja un beigu beigās tika nogalināts.
Džefs Dans, štata labošanas iestāžu komisārs, šogad intervijā sacīja, ka viņš ir neapmierināts ar pastāvošo nelegālo telefonu problēmu Alabamas cietumos. Taču viņš teica, ka skaita straujais pieaugums atspoguļo dažādu faktoru “neveiksmīgu saikni” – nepietiekams sargu skaits uzrauga pārāk daudz ieslodzītos vecās iestādēs ar pārāk daudziem “aklajiem punktiem”.
“Šī dēļ mūsu labošanas iestāžu darbiniekiem ir ārkārtīgi grūti visu laiku būt visur,” sacīja Dans. “Un tā šādas lietas, mēs brīvi atzīstam, turpinās.”
Vuds tika nogalināts korpusā, ko rūpīgi uzrauga, taču vajadzēja vairāk nekā divus gadus, lai slepkavībā apsūdzētu citu ieslodzīto. Varasiestādes par kavēšanos vainoja ilgo gaidīšanu uz ekspertīžu rezultātiem.
Vuda brālēns Deiviss ir neizpratnē, kā telefoni var būt tik izplatīti cietumos.
“Bez telefoniem nebūtu izspiešanas,” viņš sacīja.
“Viņi burtiski var uzņemt bildi, kurā piekauts kāds, ko tu mīli, un pateikt – šis notika šodien. Un rīt būs vēl sliktāk.”
Cietumus pārpludina telefoni
“Aiziet, paceliet telefonus, lai mums nav jāiet un tie jāatņem.”
Šāds aicinājums izskanēja katru reizi, kad cietuma darbinieki veica pārmeklēšanas, pastāstīja Bobijs Monagans, kurš Senklēras cietumā pavadīja desmit gadus, pirms viņa sodāmība par uzbrukumu tika dzēsta 2018. gadā.
55 gadus vecais Monagans un citi aprakstīja nervus satricinošo distopiju aiz restēm, kurā ielu bandas, reizēm tandēmā ar uzpirktiem darbiniekiem, kontrolēja kontrabandas tirdzniecību, tai skaitā telefonus un narkotikas.
Ja par izspiešanas upuriem kļuvušie radinieki nemaksā, šo cietumnieku “sadurs”, sacīja Monagans. “Tā vienkārši strādā Alabamas cietumu sistēma.”
Tam piekrīt arī ASV Tieslietu departaments. Skarbi kritiskā ziņojumā pērn federālais dienests štatu apsūdzēja “tīšā vienaldzībā”, nespējot tikt galā ar problēmām, kas apdraud ieslodzīto drošību, tostarp pārapdzīvotību, darbinieku trūkumu, kontrabandu un izspiešanu.
Alabama nav vienīgais štats, kurā ir problemātiski, vardarbīgi cietumi vai kurā neizdodas apturēt nelegālu mobilo telefonu lietošanu. Taču – štatā ir vieni no augstākajiem ieslodzīto rādītājiem valstī, un tā cietumi ir novecojoši un tajos trūkst darbinieku, kas rada draudus kā personālam, tā cietumniekiem.
Dans, kurš komisāra amatu ieņem kopš 2015. gada, neapstrīdēja sistemātiskās problēmas, par kurām runā federālie izmeklētāji. Alabamas cietumu kapacitāte sasniegusi gandrīz 160%, vēstīja departaments, un vairumā iestāžu ir mazāk nekā puse nepieciešamo darbinieku.
Taču Dans sacīja, ka viņš un štata gubernatore Keja Aivija, kura amatu ieņem kopš 2017. gada, ir apņēmušies izbeigt desmitgadēm ilgo vienaldzības kultūru, ko viņi mantojuši. Viņš norādīja, ka štats nesen paaugstinājis labošanas iestāžu darbinieku algas, kas tagad vidēji ir gandrīz 50 000 dolāru gadā, un plānots ieviest ilgtermiņa izmaiņas.
“Mums jāmaina pieeja no ieslodzīto noliktavām un indivīdu rehabilitāciju,” viņš sacīja.
Cietumnieku tiesību aizsardzības organizācijas “Vienlīdzīga taisnīguma iniciatīva” vecākā juriste Šarlote Morisona sacīja, ka tas viss ir iepriekš dzirdēts. Un joprojām vardarbība un izspiešana turpinās.
“Mēs saņemam zvanus un e-pastus no ģimenēm, kas saka, ja viņi nesamaksās, piemēram, 200 dolārus līdz pusnaktij, viņu dēlu izvaros,” sacīja Morisona.
“Ģimenes tiek traumētas,” viņa piebilda. “Un viņiem beidzas nauda, kas viņus traumē vēl vairāk.”
Mobilo telefonu izplatība ASV cietumos gadiem radījusi sašutumu cietumu darbiniekos, pat ja reizēm tiek atklāti satraucoši apstākļi. Ierīces, kuras nomet ar droniem, pārmet pāri cietuma sienām, ieved, paslēptas basketbola bumbās, bijušas saistītas ar slepkavību plāniem, bēgšanas mēģinājumiem un citiem noziegumiem. Pagājušajā gadā varasiestādes Dienvidkarolīnā atmaskoja ieslodzīto grupu, kas izmantoja telefonus, lai iepazīšanas lietotnēs apkrāptu cilvēkus karadienestā, un kāds ieslodzītais tika apsūdzēts sievietes slepkavības organizēšanā, izmantojot telefonu.
Visvienkāršākais risinājums – tālruņu signāla bloķēšana – ir nelegāls. Federālā sakaru komisija saka, ka šādas tehnoloģijas traucētu arī veikt zvanus glābšanas dienestiem un citai komunikācijai, kas saistīta ar sabiedrības drošību.
Dans sacīja, ka Alabamā tā vietā mēģināta daudzslāņaina pieeja, kas ietver negaidītas pārmeklēšanas un suņus, kas trenēti telefonu atrašanā. Amatpersonas apgalvo, ka no marta vidus līdz jūnija vidum konfiscētas vairāk nekā 150 elektroierīces, kā arī vairāk nekā 100 ieroči un 7166 grami narkotiku. Par kontrabandas mēģinājumiem aizturēti un apsūdzēti 22 civilpersonas un četri cietumu darbinieki.
“Mūsu robežas ir caurumu pilnas,” sacīja Dans.
Viņš teica, ka pēdējo piecu gadu laikā departaments vai nu atlaidis, vai uzsācis procesus pret 140 korumpētiem ierēdņiem, kurus viņš raksturoja kā nelielu daļu godīga un pārmēru nodarbināta kolektīva.
Taču ņemot vērā darbinieku zemo atalgojumu, vēlme nopelnīt vēl pastāv.
29 dolārus vērtu telefonu cietumā var pārdot par vairāk nekā 300 dolāriem. Un ieguldījums var nest lielas dividendes – ieslodzītais ar telefonu var draudēt jebkuram, jebkur, jebkurā laikā.
“Man vajag, lai tu atsūti.”
Pēc Alabamas cietumos pabijušo stāstiem, shēma parasti darbojas šādi: ieslodzītais, kurš bieži saistīts ar cietuma bandu, ilgstoši uzturēsies pie cietuma veikala, lai identificētu tos, kas daudz tērē sīkiem izdevumiem – tas liecina, ka viņa kontu papildina kāds no ārpuses. Drīz šim ieslodzītajam ar varu liek atklāt tuvinieku numurus.
Visbiežākie mērķi ir no narkotikām atkarīgie, sacīja cietumnieku tiesību aizstāvis Luiss Singltons, kurš izcieš sodu Kilbijā, maksimālās drošības cietumā Montgomerijas apgabalā. “Tas paver durvis izspiest no viņiem un viņu tuviniekiem.”
44 gadus vecais Singltons, kurš izcietis 26 gadus no piespriestā mūža ieslodzījuma par slepkavību, sacīja, ka atkarīgie iekļūst parādos, solot par narkotikām samaksāt vēlāk. Procentu likmes var būt astronomiskas. “Kāds var būt parādā 30 dolāru,” viņš stāstīja. “Mēneša beigās tas var būt izaudzis līdz 300 vai pat vairāk.”
Parādā esošie atkarīgie tad izjūt neizturamu spiedienu zvanīt cilvēkiem ārpus cietuma, lai dabūtu naudu, ko viņi ir parādā, sacīja Singltons. Tuvinieki tiek noinstruēti nosūtīt naudu uz konkrētu kontu, izmantojot dažādus pārskaitīšanas līdzekļus, piemēram, tam paredzētas lietotnes vai debetkartes.
Džefs Rasts, kura dēls bija ieslodzīts par zādzību un izvarošanu, atminējās nepārtrauktās instrukcijas sūtīt naudu cita ieslodzītā sievai vai draudzenei – citādi…
“Telefons iezvanījās un es salēcos kā elektrības sists,” sacīja Rašs. “Bija ārkārtīgi grūti tikt galā ar stresu.”
2018. gadā viņa dēls tika atrasts kamerā, karājamies ar jostu ap kaklu. Ieslodzījuma vietas darbinieki sacīja, ka viņš izdarījis pašnāvību.
Reizēm izspiešanā iesaistīti darbinieki, kuri var palīdzēt identificēt ieslodzītos, kuriem ir nauda. “Sargi par cietumniekiem var atrast vairāk informācijas, nekā jebkurš cits,” sacījis Monagans.
Tam piekritis arī Singltons: “Sargi tajā mēdz piedalīties. Ieslodzītais var pateikt – uzgriez muguru uz pāris minūtēm, kamēr es līdz nemaņai piekaušu šo puisi, kurš man ir parādā naudu.”
Debra Hovarda Mīrsa lēš, ka gada laikā samaksājusi 10 000 dolāru, lai pasargātu savu 27 gadus veco dēlu Deividu, kurš izcieš četru gadu cietumsodu par zādzību un vielu neatļautu izplatīšanu.
Viņa sacīja, ka viens no cilvēkiem, kurš prasīja naudu, stādījies priekšā kā leitnants Steitonas cietumā. Viņš sacījis, ka Deivids ticis sadurts un viņš palīdzēšot vīrieti aizstāvēt – bet viņai par to jāmaksā.
Viņa 2018. gadā iesniedza sūdzību, taču leitnants noliedza, ka sievieti pazīst, un netika piemērots disciplinārsods. Departamenta pārstāvis sacīja, ka īsziņas vēlāk izsekotas līdz telefonam, ko izmantojis ieslodzītais citā cietumā.
Mīrsa vēlāk sazinājās ar ASV prokurora biroja izmeklētāju, un pastāstīja par leitnantu un to, kā izturas pret Deividu. Izmeklētājs atbildēja e-pastā, ka ir “ļoti labi pazīstams ar viņu un viņa taktiku” un pārsūtīja informāciju FIB. Nesen sievietei sacījuši, ka darbs pie lietas turpinās.
Dažos gadījumos ieslodzītie, kuri sakās esam apdraudēti, piedalās shēmā. Pērn izmeklētāji noskaidroja, ka cietumnieks Bibas cietumā sazvērējies ar diviem citiem ieslodzītajiem, lai izspiestu naudu no viņa māsas. Sieviete, kura par brāļa drošību samaksāja pieprasītos 300 dolārus, izvēlējās neizvirzīt apsūdzības.
Neskatoties ne uz ko, ieslodzītajam nekad nevajadzētu atzīt, ka viņam draud briesmas, sacīja Singltons.
“Ja tu pateiksi, piemēram, ka vajag naudu, jo no manis to izspiež, visticamāk, tevi smagi piekaus vai sadurs,” viņš teica. “Un tas pats vai kaut kas ļaunāks notiks, ja nesamaksāsi.”
Singltons ar “The New York Times” žurnālistu runāja vairākas reizes – no cietuma, izmantojot nelegālu telefonu.
Draudus saņem arī uzraugošajās iestādēs
Desmitgadēm ilgi žurnālisti par Alabamas cietumiem publicējuši graujošus pētnieciskos rakstus, publicēti kritiski federālo ierēdņu ziņojumi, iesniegti pieteikumi tiesās un ziņojumi no “Vienlīdzīga taisnīguma iniciatīvas” un citām organizācijā.
Visnesenākās bijušas apsūdzības par nepietiekamu testēšanu un caurredzamību, 19 cietumniekiem un diviem darbiniekiem nomirstot no Covid-19. Neskatoties uz to, maz kas mainās.
Diks Brūbeikers, kurš pirms došanās pensijā 2018. gadā 15 gadus bija no republikāņu partijas ievēlēts štata likumdevējs, sacīja, ka neatceras gadījumus, kad sperti nozīmīgi soļi, lai pievērstos jautājumiem par apstākļiem, kuros iespējama izspiešana un vardarbība cietumos.
“Mēs esam kā vīnstīgas,” sacīja Brūbeikers. “Visur, bet nekam nederīgi.”
Štata Tieslietu komisijas vadītājs Kems Vords piekrita, ka štatam nekas nav izdevies. Apmēram 30 ieslodzīto ģimenes viņam pēdējo gadu laikā sūdzējušās par naudas izspiešanu, sacīja Vords, kurš atklājis, ka arī viņš saņēmis draudus.
Viņš sacīja, ka, vēršoties Korekcijas departamentā ar šīm sūdzībām, dienests bieži atzvana pēc nedēļām vai mēnešiem, lai ziņotu par izdarīto. Bet izspiešanas shēmas turpinās.
“Tā ir kā hidra,” viņš sacīja. “Tu nocērt vienu galvu, bet izaug cita.”
Pirms pāris gadiem republikāņu likumdevējs Alens Fārlijs strādāja garāžā, kad kāds ilgstošs paziņa viņam atveda vairākus maisus pilnus ar čekiem – pierādījumiem, ka 10 mēnešu laikā no viņa izspiesti vairāk nekā 48 000 dolāru, lai viņa dēlam Bibas cietumā netiktu nodarīts kaitējums, paskaidroja vīrietis.
“Tēvs saņēma zvanus no dēla, kurš teica, piemēram:
“Ja tu man līdz trešdienas pēcpusdienai neatsūtīsi 300 dolārus, mani izvaros un nogalinās.””
atminējās Fārlijs. Tēvs arī dalījies ar vairākām īsziņām, ko saņēmis nakts vidū. “Tēti, ja tu esi nomodā, es esmu sliktā situācijā to 140 dolāru dēļ, ko pieminēju vakar, man izmisīgi vajag palīdzību.” Citā īsziņā dēls rakstījis, ka viņam tūlīt nepieciešami 170 dolāri, piebilstot “man tos vajag līdz piektdienas pēcpusdienai, sasodīts”.
Vairāk nekā ieslodzītais
Vudai joprojām ir mirušā dēla atvainošanās vēstules.
“Man žēl, ja es tev liku tā justies,” viņš reiz rakstīja. “Es par tevi parūpēšos, mammu, kad tikšu ārā – lūdzu tici tam.”
16 gadu vecumā Džozefs Vuds, vecākais no sešiem bērniem, bija atkarīgs no kreka un mēģināja ārstēties. “Bet viņam neizdevās no tā tikt vaļā,” atminējās vīrieša māte.
2006. gadā Vuds atzina vainu tajā, ka ielauzies mašīnā. Piecus gadus vēlāk viņu notiesāja par divu veikalu bruņotu aplaupīšanu.
“Iemesls, kāpēc mani apsūdzēja bruņotā laupīšanā, bija tas, ka pateicu kasierei, ka man ir ierocis,” viņš rakstīja vēstulē probācijas dienestam.
“Es dabūju 99 dolārus un mūža ieslodzījumu.”
Taču tāpat kā jebkurš ieslodzītais, Vuds bija vairāk nekā cietuma identifikācijas numurs. Viņš bija divu bērnu tēvs un sirsnīgs dēls, kurš bija apņēmies pierādīt, ka mainījis savu dzīvi. Pabeidzot mūrnieka kursus, viņš ģimenei nosūtīja paša būvētu kāpņu attēlu.
Viņš arī apsolīja, ka savai mātei, kura pārcietusi trieku un pieslēgta dialīzei, ziedos vienu no nierēm, ja tiks ārā no cietuma.
Vuda sacīja, ka raud, iedomājoties, ko Džozefs pārcieta kā ieslodzītais. Iedomājoties, kā viņu nožņaudz kamerā.
Un arī atmiņas par viņa balsi, tik satraukti, kad viņš zvanīja no kāda no telefoniem, kuriem viņam nevajadzētu būt pieejai.
“Tu nevari iedomāties, kā te ir.”
