Palikusi nedēļa līdz kārtējai ārsta apskatei februārī, šoreiz paredzēts ginekologs-onkologs. Drošības pēc izpētu slimnīcas atsūtīto vēstuli no viena gala līdz otram, tur melns uz balta rakstīts, ka jāierodas piektdien pulksten 10.00 Braitonas slimnīcā, ginekoloģijas nodaļā.
Anglijā februārī snieg jau vairākas dienas, arī dienvidos, kur sniegu ieraudzīt var labi ja pāris dienas gadā. Tas savukārt nozīmē teju dabas katastrofu, jo ziemas riepas te ir reta parādība, vēl retāka par sniegu. Ar braukšanas iemaņām uz slidena ceļa britiem ir, kā ir (tas ir – nekā), tādēļ ceļu malas pilnas sadauzītiem auto.
Kamēr pārējie baidās, tikmēr mūsējie lepni braukājas apkārt, jo latvietim sniegs uz ceļa ir kā pīlei ūdens, un neliela paslidināšanās – ja gudrās automašīnas pretslīdēšanas sistēmas ļauj –, ir teju obligāta. Man, izbijušai rīdziniecei, šļūkāšana pa ceļu un parkošanās ar ieskrējienu ceļa malas sniega kupenā atgādina dzimto pilsētu, taču par kalnu ceļiem neesmu tik droša.
Vecākas kaimiņienes zina stāstīt, ka bargākās ziemās (tas ir, ap -5C) kalnā pie mājas ne tikai auto netiekot augšā, bet pat pensionāriem drošāk likties četrrāpus.
Sniegs Anglijā mēdz apturēt arī vilcienu satiksmi, jo smalkās sniegpārslas iekļūst ventilācijas sistēmās un kūstot rada īssavienojumus. Droši vien tiktu slēgtas arī lidostas, taču šogad to pāris lidmašīnu dēļ laikam nav vērts.
Varbūt tomēr telefonkonsultācija? Kad beidzot izdodas sazvanīt attiecīgo nodaļu, māsiņa izklausās pavisam izbrīnīta – kā, vēstulē rakstīts, ka slimnīca? Protams, ka telefonkonsultācija, vai tiešām neviens nav painformējis.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
