Kādā dienā viņas vairs nebūs, un tad mēs sapratīsim, ka bija pārāk vēlu izteikt atvainošanos par visiem nepateiktajiem vārdiem…
Laiks ir bez žēlastības, un tas agri vai vēlu aizvedīs mūsu tuvākos, tajā skaitā vismīļākos cilvēkus – mūsu māti. Viņa ir unikāls cilvēks, kas sniedz mums dzīvību, audzina un mīl, vienlaikus dāvājot mums savu mīlestību, kuru nevar novērtēt ar naudu. Tā dara visas īstas mammas, un viņu ieguldījums mūsu attīstībā ir neatsverams. Viņas ir mums blakus slimības laikā, kad mēs esam tālu prom, naktīs, kad mums ir jāpaliek ārpus mājām. Viņas vienmēr ir klāt mūsu panākumos, kļūstot par vislaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Taču mēs… tik reti izsakām viņām tos vienkāršos, maigos vārdus, ka mīlam viņas, ka viņa ir visbrīnišķīgākā. Vērts aizdomāties…
Dzīve ir pilna ar visādiem mirkļiem. Reizēm mēs esam pārāk skarbi un izsakam vārdus, kas sāpina, lai arī tas nav patiesi. Un kādu dienu mēs sapratīsim, ka varbūt būs par vēlu atvainoties.
“Man nav laika…”
Mamma mūs nēsāja deviņus mēnešus, naktīs nespēja atpūsties, kad mēs bijām mazi, strādāja divos darbos, lai varētu samaksāt par mācībām. Viņa cēlās agri no rīta, gatavoja ēst, darīja visu, lai parūpētos par mums, un, kaut arī nogurusi, viņa nekad neteica: “Man nav laika.”
“Es tevi neieredzu…”
Bet mamma mūs mīl, neskatoties uz visu. Neatkarīgi no tā, kādi mēs esam – veiksmīgi, ne tik veiksmīgi vai piedzīvojam grūtības – viņa vienmēr ir mūsu pusē.
“Šito es neēdīšu…”
Labi, tad pagatavojiet paši! Viņa stāvēja pie plīts stundām ilgi, lai sagatavotu šo ēdienu. Nepatīk? Varbūt mēģinot, sanāks labāk.
“Tu mani tā izaudzināji…”
Mamma centās mūs audzināt ar mīlestību un rūpēm, un, lai arī viņa varbūt pieļāvusi dažas kļūdas, viņa centās, cik vien spēja, mūs sagatavot dzīvei.
“Tu nekad neesi mīlējusi tēti…”
Ja viņa nebūtu mīlējusi, mēs nebūtu piedzimusi. Tēvs un mamma abi pieļāva kļūdas, un, kad viņš viņu atstāja, viņa smagi to pārdzīvoja, lai arī cenšas to nesagaidīt.
“Tu vienalga nesapratīsi…”
Un pat ja tā ir? Mamma vienmēr cenšas saprast mūs un bieži vien atrod risinājumus.
“Tu pārāk maz lasi…”
Bet vai mēs zinām, cik daudz viņa ir lasījusi, lai atrastu to nelielo dzīvoklīti, kur mēs jūtamies mājīgi? Un cik daudz viņa ir lasījusi, lai mūs pabarotu?
“Tu esi neizglītota. Pat augstskolu neesi beigusi!”
Mamma ir izgājusi dzīves skolu, kuru mēs pat nevaram iedomāties. Arī viņa ir ieguldījusi savu enerģiju, lai nodrošinātu mums izglītību.
“Piedod, bet neatbraukšu uz tavu dzimšanas dienu/Jauno gadu/Mātes dienu…”
Mammai ir bijusi grūta dzīve, viņa ir pievērsusi visus savus spēkus, lai rūpētos par mums. Un tagad viņa mācās dzīvot sev, bet joprojām gaida mūsu viesēšanos ar milzīgu nepacietību.
“Es nezvanīju, jo biju ļoti aizņemts…”
Bet mamma bija vientuļa un slima, gaidot mūsu piezīmes, saskaroties ar grūtībām, bet vienmēr rūpējoties par mums.
“Tu nesniedzi man pietiekami daudz mīlestības…”
Mamma mīlēja mūs ar visu savu sirdi. Varbūt viņa nevarēja mīlēt mūs tieši tā, kā mēs gribētu, bet viņas mīlestība bija patiess un sirsnīgs.
“Tu izskaties ļoti slikti…”
Kritika par mammas izskatu var būt īpaši sāpīga. Viņa iespējams nevarēja atļauties dārgus skaistumkopšanas pakalpojumus, bet tas nenozīmē, ka viņa nav skaista.
“Atvaļinājuma laikā pie tevis nebraukšu, labāk uz jūru…”
Mammai ir vientuļi, un viņa būtu ļoti priecīga, ja mēs atgrieztos mājās, pat ja tas būtu tikai uz dažām dienām.
“Tu man sabojāji dzīvi. Tu man neesi māte…”
Šie vārdi ir neaptverami sāpīgi, un tos nevajadzētu izteikt. Mamma ir vienīgā, kas ir blakus mums visu dzīvi.
Tāpat, kā mēs nekad neaizmirsīsim viņu mīlestību, viņa mūs mīlēs vienmēr.
