Šajā vasarā Latviju pāršalca ziņa, ka mūsu talantīgā svarcēlāja Rebeka Koha pēc jāvārda teikšanas savam līgavainim no Kataras pieņēma islāmu, bet vēlāk pavēstīja par sportistes karjeras beigām. Šo notikumu virkne daudzos radīja neizpratni, sakot, ka lēmums ir pārsteidzīgs un atpakaļceļa vairs nav – ja reiz pieņēmi islāmu, atteikties vairs nevari. Kā īsti ir?
Pasaulē ir gadījumi, kad slaveni cilvēki pieņem islāmu vai aiziet no tā, pārejot kādā citā ticībā. Tiesa gan, publiski par tādiem nav zināms daudz. Visbiežāk par atteikšanos no islāma ir dzirdēts to publisko personu lokā, kas sākotnēji piedzimuši kā musulmaņi un šo ticību nekad brīvprātīgi nav izvēlējušies. Lai arī Rietumu pasaulē islāms parasti asociējas kā ticība, kas sevī vienlaikus ietver arī stingrus noteikumus attiecībā uz apģērbu, īpaši sievietēm, realitātē tas ne vienmēr tā ir, proti, ir arī tādas islāmticīgas dāmas, kuras šai reliģijai vizuālās piederības zīmes lieto tikai noteiktos gadījumos, piemēram, reliģiskajos svētkos.
Slaveni cilvēki un islāms
Kā piemēru var minēt basketbolista Kaspara Kambalas bijušo dzīvesbiedri un divu dēlu – Diandrē un Kristapa Andželo – māti Džesiku, kuras gaitām var sekot līdzi sociālajā vietnē Instagram. Pārskatot viņas publicēto ikdienas notikumu saturu, tikai retais pamanīs, ka Džesika ik pa laikam apsedz galvu ar hidžabu un saviem sekotājiem velta dažādus reliģiskus novēlējumus.
Piemēram, 24. maijā, noslēdzoties musulmaņu svētajam mēnesim ramadānam, kad liela daļa islāmticīgo ievēro stingru gavēni un cenšas dzīvot askētiski, Džesika publicējusi fotogrāfiju ar apsegtu galvu, novēlot saviem sekotājiem Eid Mubarak jeb priecīgus svētkus. Ikdienā Kambalas bērnu māte ķermeni un galvu nosedzošu apģērbu nevalkā un neizvairās no neapsegta ķermeņa parādīšanas publiski.
2018. gadā par pievēršanos islāmam paziņoja īru dziedātāja Šaineda O’Konora, kura ilgstoši cīnījusies ar depresiju, mēģinājusi izdarīt pašnāvību, turklāt par savas garīgās veselības problēmām daudz runājusi publiski, neslēpjot ne faktu, ka viņu mēdz piemeklēt ārkārtīgi drūmas domas, ne to, ka ārstējas un ir psihiatra uzraudzībā. Šie garīgie meklējumi un vēlme rast iekšēju mieru aizveda O’Konoru līdz islāma idejai.
Pati dziedātāja intervijās stāstījusi, ka pastiprināti interesējusies par reliģijām, meklējot patiesību par Dievu, taču islāmu atstājusi kā pēdējo, jo viņai par šo ticību bijis daudz aizspriedumu. Tomēr, sākot lasīt Korānu, viņa secinājusi, ka patiesībā visu mūžu bijusi musulmaniete. Vienlaikus viņa arī lieto terminu revertēties jeb atgriezties, nevis konvertēties – daudzi musulmaņi pārstāv ideju, ka pievēršanās islāmam patiesībā ir atgriešanās pie vienīgās un īstenās ticības, nereti savu uzskatu pamatojot ar faktu, ka Korāns daudzu gadsimtu laikā ir saglabājis savu oriģinālo tekstu, nav labots, nav zaudējis savu domu tulkojumā, tāpēc ir uzskatāms par visprecīzāko Dieva vārda liecību.
Sākumā visi ir sajūsmā un ir gatavi tevi pieņemt, taču ar laiku šī sajūsma noplok, tāpēc daudzi jaunie musulmaņi jūtas izolēti un vientuļi.
Pēc šā lēmuma viņa vairākkārt publiski parādījusies hidžabā un ķermeni nosedzošā kleitā, kā arī sniegusi vairākus koncertus šādā apģērbā, tomēr pati māksliniece atzīst, ka neģērbjas tā visu laiku, jo reliģija no viņas to nemaz neprasa. Hidžabu viņa velk tāpēc, ka viņai tā patīk, un šo tērpu viņa salīdzina ar laikiem, kad sevi uzskatīja par kristieti un ap kaklu valkāja krustiņu. Tāpat šāds apģērbs viņai palīdzot justies piederīgai pie saviem brāļiem un māsām, kā šīs reliģijas praktizētāji dēvē citus ticīgos.
“Man ir 52 gadi. Es uzaugu pavisam citādākā Īrijā, nekā tā ir tagad, tā reliģiskajā ziņā bija ļoti apspiesta valsts. Un visi jutās nožēlojami, neviens nerada prieku Dievā,” viņa sacīja. Dziedātāja norāda, ka pieskaita sevi pie sūfisma atzara – musulmaņu vidū neviennozīmīgi vērtēta islāma virziena, kam raksturīga mistika un centieni maksimāli pietuvoties Dievam, ko šā atzara pārstāvji mēģina darīt ar askēzi un dažādiem rituāliem.
Lai arī oficiālu apstiprinājumu tam nav, amerikāņu popzvaigzne Dženeta Džeksone, kura bija precējusies ar Kataras miljonāru Visemu al Manu, publiski manīta ķermeni un galvu nosedzošos tērpos, kas ļoti atgādina tos, kādus valkā sievietes no musulmaņu pasaules. Arī vairākos koncertos, atvadoties no faniem, Džeksone izteikusi frāzi Inshaallah, kas tulkojumā nozīmē Ja Dievs tā vēlēs un ko parasti sarunvalodā lieto musulmaņi, tādā veidā vēstot, ka viss ir Dieva rokās.
Tiesa gan, tās arī bijušas vienīgās Džeksones izpausmes, kas likušas secināt par viņas piederību pie šīs ticības. Pati viņa to nav komentējusi un ikdienā galvassegu nevalkā. Dažus mēnešus pēc tam, kad pāris sagaidīja pasaulē ierodamies savu dēlu Eisu [tā arābu valodā izrunā Jēzus vārdu. Jēzus ir vairākkārt minēts arī Korānā un tiek uzskatīts par vienu no bijušajiem Dieva praviešiem], abu laulība izira. Neraugoties uz oficiāla apstiprinājuma trūkumu, Džeksone nereti tiek dēvēta par vienu no redzamākajām rietumu pasaules musulmanietēm.
Ar islāma ideju flirtējusi arī skandalozu slavu iemantojusī Lindsija Loena, kura publiski bija manīta ar Korānu rokās. Tāpat viņa ir redzēta apsedzam galvu ar lakatu. Aktrise intervijās atzina, ka lasa musulmaņu svētos rakstus, kā arī interesējas par šo ticību, un neizslēdz, ka nākotnē varētu pievērsties tai nopietnāk, tomēr nekādu paziņojumu par to, ka šis laiks ir pienācis, līdz šim nav bijis. Vienlaikus bulvārpreses rakstos, kad runa ir par slaveniem musulmaņiem, Loenas vārds nereti tiek pieminēts kā piemērs.
Tomēr biežāk no slavenību pasaules islāmu ir pieņēmuši vīrieši, kuru pievēršanos šai ticībai tik ļoti nenodod vizuālas pārmaiņas, lai gan Korānā ir minēts, ka pienākums ģērbties piedienīgi attiecas ne tikai uz sievietēm, bet arī uz vīriešiem. Vairākās musulmaņu valstīs, piemēram, Irānā, arī vīrietim nav pieņemts uz ielas iziet šortos.
Viens no redzamākajiem slavenajiem cilvēkiem, kas pieņēmis islāmu, ir amerikāņu bokseris Maiks Taisons, kurš šo ticību izvēlējās laikā, kad teju pirms 30 gadiem izcieta cietumsodu par izvarošanu. Viņš publiski izteicies, ka ir praktizējošs ticīgais – apmeklē mošeju, skaita lūgšanas un ir pat devies svētceļojumā uz Saūda Arābijas pilsētu Meku, kas pirms pandēmijas ik gadu pulcēja vairākus miljonus ticīgo. Šis svētceļojums saskaņā ar islāma ticības pīlāriem vismaz reizi dzīvē ir jāveic katram, kurš to ir spējīgs izdarīt. Tiesa gan, viņš atzina, ka nepraktizē tādā apmērā, kādā tas būtu jādara, piemēram, neievēro lūgšanās laikus un nedara to piecreiz dienā, tomēr islāmam viņa dzīvē esot liela nozīme.
Vai ir ceļš atpakaļ
Par to, vai islāmu pēc tā pieņemšanas vai piedzimšanas par musulmani drīkst pamest, domas ir atšķirīgas. Lai arī nereti tiek minēts, ka cilvēkus, kas pametuši reliģiju, sagaida nāve, tas nav tik viennozīmīgi. Līdz 19. gadsimtam islāma garīgie līderi uzskatīja, ka ticības pamešana būtu jāsoda ar nāvi, tomēr šobrīd nāvessods par to nekur netiek piemērots. Piemēram, Kataras likumdošanā par islāma pamešanu ir paredzēts nāvessods, taču kopš 1971. gada, kad valsts ieguva neatkarību, šāds sods nevienam nav izpildīts.
Tunisijā ne tikai nav paredzēts nāvessods, bet valsts konstitūcijā pat iekļauts pants par savu pilsoņu aizsardzību no apsūdzībām par novēršanos no ticības. Vairākās musulmaņu valstīs ir bijuši gadījumi, kad kaimiņš nolemj izrēķināties ar kaimiņu, paziņojot varasiestādēm vai citiem iedzīvotājiem, ka viņš aizgājis no ticības un zaimo ticību. Piemēram, Pakistānā šo apsūdzību upurus nolinčo, nemaz neļaujot nonākt līdz tiesai. Vienprātības par nepieciešamo sodu nav arī pašu musulmaņu vidū, proti, Pew Research Center veiktajā aptaujā tika noskaidrots, ka 79% Afganistānas iedzīvotāju, kuri vēlētos, lai viņu valstī valdītu šariata jeb islāma likumi, novēršanos no islāma uzskata par sodāmu ar nāvi, taču Kazahstānā tā domā tikai četri procenti. Arī Eiropas musulmaņu valstīs, piemēram, Albānijā, Kosovā un Bosnijā un Hercegovinā, kā arī Indonēzijā – lielākajā musulmaņu valstī pasaulē iedzīvotāji reti uzskata, ka nāve ir adekvāts soda mērs.
Islāms ir visstraujāk augošā reliģija Eiropā un ASV, un pētniekus nodarbina jautājums, kāpēc cilvēki pieņem šo reliģiju.
Daudzi, iespējams, to nezina, bet pasaules slavu ieguvušās krievu popgrupas t.A.T.u soliste Jūlija Volkova 2007. gadā izgāja pie vīra, kirgīzu izcelsmes uzņēmēja Parvīza Jesinova un slepenā ceremonijā Dubaijā pieņēma islāmu. Dziedātāju, pēc pašas teiktā, vienmēr ir vilinājušas mošejas, aicinājumi uz lūgšanām, kas skan no mošeju minaretiem, un sievietes parandžās. Mākslinieces pārstāvji tolaik noliedza reliģijas pieņemšanas faktu, taču dziedātāja pati to apstiprināja. Pēc dažiem gadiem Volkovas un Jesinova laulība izira, un vēl pēc vairākiem gadiem dziedātāja publicēja fotogrāfiju no pareizticīgās baznīcas, kur bija ieradusies lūgties pie kādas ikonas.
Šis foto radīja neizpratni viņas fanu vidū, un sekotāji jautāja – kā tad tā? Volkova nevilcinājās apstiprināt, ka atgriezusies atpakaļ savā ticībā. “Es atgriezos savā ticībā, savās mājās. Bet vēlreiz atgādināšu, ka Dievs ir viens, taču ceļi pie viņa ir dažādi, tāpēc meklējiet savu ceļu un esiet laimīgi,” viņa sacīja. Tiesa gan, hidžabā un citos tamlīdzīgos apģērbos viņa savos musulmanietes laikos īsti netika manīta. Arī pēc islāma pieņemšanas māksliniece turpināja valkāt atklātu apģērbu. Bulvārpresē gan izskanēja, ka pēc atgriešanās pareizticībā viņa saņēmusi draudus, tomēr nekādu ziņu par fizisku vai cita veida izrēķināšanos nav.
Biežāk islāmu pametuši atpazīstami cilvēki, kuri sākotnēji piedzimuši šajā reliģijā. Serbu mūziķis un režisors Emīrs Kusturica piedzima bosniešu un serbu musulmaņu ģimenē Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā Sarajevā un vēlāk pārgāja pareizticībā. Arī Pakistānā dzimušais amerikāņu aktieris un komiķis Kumails Nandžiani piedzima kā musulmanis, taču vēlāk kļuva par ateistu, no ticības atsakoties pavisam, lai gan viņa vecāki aizvien ir praktizējoši šiītu atzara ticīgie.
Ne viss ir tik vienkārši
Rietumvalstīs, piemēram, Lielbritānijā un ASV, darbojas dažādi centri un organizācijas, kas palīdz gan cilvēkiem, kuri pieņēmuši islāmu, gan tiem, kas no tā aizgājuši, jo nekas nav tik vienkārši ne vienā, ne otrā situācijā. Viena no šādām aktīvistēm, kas grib palīdzēt citām musulmanietēm, ir britiete Malaika Kajani, kuru kādreiz sauca par Debiju, bet pēc ticības pieņemšanas 42 gadu vecumā viņa nomainīja arī savu vārdu. Viņa skaidro, ka, pievienojoties šai ticībai, sākumā visi ir sajūsmā un ir gatavi tevi pieņemt, taču ar laiku šī sajūsma noplok, tāpēc daudzi jaunie musulmaņi jūtas izolēti un vientuļi; tā ir ikdiena pa vidu divām pasaulēm – viena ir tava vecā dzīve, kur šis lēmums tiek uztverts neviennozīmīgi, otra – jaunā, kurai līdz galam tu tomēr neesi piederīgs.
Daudzviet pasaulē darbojas organizācijas, kas palīdz bijušajiem musulmaņiem gan juridiskajos, gan drošības jautājumos, piemēram, kad kāds reliģijas atkritējs raizējas par savu dzīvību. Daudzu organizāciju dibinātāji paši, pametot islāmu, bija nonākuši dažādās problēmās, tāpēc cenšas palīdzēt citiem, no kuriem liela daļa šajā reliģijā ir piedzimuši un nekad to nav izvēlējušies kā savu.
Kāpēc eiropieši pāriet islāmā?
Pētnieks Emanuēls Karagianis, kurš specializējas reliģijās un ir daudzkārt apskatījis islāma izpausmes Eiropā, norāda, ka pievēršanās šai ticībai eiropiešu vidū plašāk sākās jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad sakrita vairāki notikumi – musulmaņu imigrācija pēc kara un dažādu kustību, piemēram, hipiju, aktivizēšanās.
Pirmā musulmaņu imigrantu paaudze bija diezgan izolēta un noslēgta no pārējās sabiedrības, taču nākamās paaudzes arvien biežāk sāka precēties ārpus savas reliģiskās grupas. Nereti šādā savienībā tas, kurš nav musulmanis, pāriet islāmā, lai tiktu pieņemts sava iecerētā musulmaņu ģimenē. Hipiju vidū populārs kļuva sūfisma atzars tā garīgās un mistiskās dabas dēļ. Šis islāma virziens iepatikās tiem, kuri novērsās no kristietības, jo tā, viņuprāt, kļuvusi pārāk materiālistiska. Bieži vien islāms tika pieņemts pēc ceļojumiem uz Centrālāziju vai Afganistānu, jo redzētie sūfiju rituāli aizrāva stilīgos eiropiešus.
Islāms ir visstraujāk augošā reliģija Eiropā un ASV, un pētniekus nodarbina jautājums, kāpēc cilvēki pieņem šo reliģiju. Lai arī vispārināšana nereti var novest pie kļūdainiem spriedumiem, pētnieki arī identificējuši “tipisko Eiropas sievieti”, kura konvertējas islāmā; viņa ir 23–30 gadus veca vidusslāņa pārstāve, un vairumā gadījumu viņa nav piedzīvojusi problemātisku bērnību. Pētnieki arī secinājuši, ka Eiropas sievietes islāmam pievēršas divu galveno iemeslu dēļ; tas ir “laulības faktors”, kā arī fakts, ka sievietes biežāk iesaistās organizētās reliģijās. Bet izvēle par labu islāmam krīt tāpēc, ka nereti sievietes vīlušās savas sabiedrības vērtībās vai uzskatos, jutušas, ka rietumu sabiedrībā “kaut kā trūkst”, līdz ar to devušās “īstāku” vērtību meklējumos.
