Pa naktīm adīju zeķes un cimdus, pārdevu tos tirgū. Stāvēju salā plānā boloņas jaciņā rudens zābaciņiem kājās. Vakarā tirgū šķiroju bojātos augļus un dārzeņus nosalušām rokām. Nederīgos izgraizīju un nesu mājās, lai būtu, ar ko barot bērnu.
Tad aizgāju strādāt par sētnieci no 5.00- 7.00. Noraudzījos sievietēs, kuras brauca garām dārgās, lepnās mašīnās. Viņas bija tik skaistas un koptas, un nezin kāpēc tad domāju, ka viņām paveicies, viņām ir ziemas apģērbs, viņām ir silti, viņam nav jācieš bads…
Milzīgs paldies Darjai Sergejevnai par to, ka pieskatīja manu meitiņu. Mājās nācu ap vieniem naktī, tad vēl mazgāju bērna drēbītes, divos gāju gulēt, lai 4-30 celtos atkal un ietu uz darbu.
Es pastāvīgi neizgulējos, bieži slimoju, nekad nebiju kārtīgi paēdusi un bieži pat kritu ģībonī. Novājēju par 19 kilogramiem, bojājās redze. Rokas trīcēja, biju zilgana. Naudas katastrofāli trūka. Divus gadus es nevarēju nopirkt neko sev, izskatījos pēc bomzenes.
Man nebija vairs spēka, bet es nepadevos, strādāju ar sakostiem zobiem, jo nevēlējos, lai manu bērnu savāktu uz bērnu namu, pati esmu no turienes, zinu, kas tas ir. Es tīrīju dzīvokļus, mazgāju kāpņu telpas, vārdu sakot, pelnīju, kā varēju. Tā es nodzīvoju 4 gadus.
Nesākšu smalki aprakstīt, ko man šajā laikā nācās pārciest. Izejot caur pazemojumiem, sāpēm, asarām, badu, kredītu par mašīnu, kurā braukāja mans bijušais, es nomaksāju pati, samaksājot ar savām rokām, savu veselību un savām asarām.
Dzīve strauji sāka mainīties. Pats Dievs man sūtīja ceļā kādu sievieti – elitāra dzīvokļa, kuru es kopu, saimnieci. Viņa mani pažēloja, piedāvāja strādāt pie viņas par sekretāri ar algu 20 000 mēnesī. Biju vai devītajās debesīs aiz laimes…
Viņa avansā man iedeva apģērbu, palīdzēja iekārtot dārziņā meitiņu. Viss uzreiz sāka nokārtoties. Mācījos datorkursos, tad pabeidzu institūtu, kļuvu par juristi.
Vēl pēc pusotra gada mani paaugstināja – nu jau biju kādas lielas firmas menedžere, pēc tam komercdirektore. Alga bija liela. Noformēju hipotēku trīsistabu dzīvoklim, iegādājos mašīnu, kārtīgi izremontēju māju, nesen ar meitu braucām atpūsties uz Itāliju.
Mana meita mācās privātskolā, un viņai nekā netrūkst. Darju Sergejevnu viņa sauc par vecmāmiņu, mēs viņai palīdzam, braucam ciemos. Man ir pielūdzējs, labs cilvēks, kādas celtniecības firmas direktors.
Un tāds nu ir liktenis. Pēc sludinājuma pērku piepilsētā namiņu – vasarnīcu ar pirtiņu ar māju. Saimniece pa telefonu pateica, ka steidzami pārdod vasarnīcu, jo esot lieli parādi un steidzami vajadzīga nauda. Mēs piebraucām pie vasarnīcas, es, mana draudzene un meita. Ārā iznāk vasarnīcas pārdevēji: “Kā jūs domājat, kas viņi bija?!”
Mans bijušais un viņa mīļākā! Es šokā, viņi, protams, arī. Raugos viņos un acu priekšā paskrien visi šie gadi… Tas ziemas vakars, kad krita viegls sniedziņš, dega ielu spuldzes, es ar mazu bērnu un 30 rubļiem kabatā…
Tagad stāvu pie dārgas mašīnas, dārgā kažokā, kas maksā tikpat daudz, cik šī vasarnīca, esmu skaista, slaida, kopta, bet viņš plikpauris, resnu vēderu, nošņurcis, tas, kurš man sita pa vēderu, kad es lūdzos, lai nedzen mūs ar bērnu laukā, un viņa – saresnējusi vecene ap 100 kilogramiem…
Stāvējām minūtes piecas klusēdami… Ziniet, ko es izdarīju? Piegāju viņam klāt un iespļāvu viņam sejā, no visa niknuma. Viņš pat nepakustējās…
Nekad nekrītiet izmisumā, jūs dzirdat, nekad!? Dzīve mainīsies un viss jums būs! Strādājiet, tiecieties uz ko labāku! Atceroties, kam man nācies iziet cauri, un par ko esmu kļuvusi tagad, es atkārtoju: nekad nepadodieties un neļaujiet sevi pazemot!
