22 gadu vecumā sāku dzīvot „civillaulībā” ar Igoru, viņš bija sešus gadus vecāks Viss bija lieliski, “Civilvīrs” mani ļoti mīlēja. Paliku stāvoklī, kad man bija 23 gadi, un astotajā grūtniecības mēnesī uzzināju, ka „vīram” uzradusies mīļākā, jaunāka par mani gadus piecus.
Izlasīju īsziņu viņa telefonā: ”Saldumiņ, vai šovakar tevi gaidīt?” Un viņš brauca prom, sakot, ka tās ir darīšans, tas ir bizness, visādas citādas atrunas un atgriezās no rīta.
Lai saglabātu savu laulību, es pat neliku manīt, ka ko zinu par viņa mīļāko, mazgāju viņa apģērbu, gatavoju dienā piecus ēdienus, turēju kārtībā māju, gludināju, stērķelēju.
Pat pasūdzēties nebija kam, esmu no bērnunama.
Kad biju dzemdību namā, viņš atveda mīļāko uz mūsu māju. Kaimiņiene iegāja vakarā, viņš nekautrējoties atvēra durvis, mīļākā iznākusi manā halātā no vannasistabas.
Bet tie visi ir sīkumi. Meitiņa piedzima nemierīga, pastāvīgi raudāja pa naktīm, viņš atrunājās, ka nevarot izgulēties (mums bija vienistabas dzīvoklis) un brauca nakšņot it kā pie drauga vai brāļa.
Es cietu, cik varēju, jo ļoti vēlējos, lai bērnam būtu tēvs un arī vēlējos saglabāt mūsu laulību. Viņš sāka aizvien biežāk apvainot mani, es esot briesmīga, dumja, resna (pēc dzemdībām pieņēmos svarā par 11 kilogramiem), viņa draugu sievas vienmēr labi izskatoties, esot labi ģērbtas, bet es lauķe no bērnunama.
Viņš sāka pat pacelt pret mani roku: ne tā ēst pagatavots, ne tur kāda lieta nolikta, tad bērns raud, lai ejot un nomierinot viņu.
Sāka pat no mājām dzīt laukā, bet man nav, kur iet, es raudu un uz ceļiem lūdzos, lai nedzen mūs ar bērnu laukā. Biju vēl dekrētā, saņēmu kapeikas, piens man uzreiz pazuda, naudu viņš pārstāja dot pat produktiem.
Pats mājās neēda, tikai reizēm nakšņoja, mazgājās, pārģērbās un atkal brauca projām. Bieži sāka sist, vienkārši tāpat vien, ne par ko, par to, ka esot salauzusi viņa dzīvi, par to, ka dzīvoju viņa dzīvokli, par to, ka bērnu viņam esmu dzemdējusi es, nevis viņa.
Tā turpinājās sešus mēnešus. Un tad, kādā „jaukā” dienā viņš pārnāk mājās kopā ar viņu, savu mīļāko Marinu, un saka, ka manā rīcībā esot tikai pusstunda, lai savāktu mantas un aizietu (tikai dzīvoklis bija viņa).
Es raudāju, lūdzos, lai nedzen mūs ārā, es nometos ceļos un teicu, ka mums nav kur iet. Uz to saņēmu sitienu pa vēderu. Viņš kliedza: „Paskaties uz Marinu (Marina bija skaista un slaida, mugurā dārgs apģērbs, skaista frizūra), kā es varu dzīvot ar tevi?”
Tā aukstā ziemas vakarā es izgāju, jo mājām ar sešu mēnešu bērniņu uz rokām. Biju uz ielas… Es labi atceros to dienu. Laukā tumšs, pulkstenis ap astoņiem, sniga viegls sniedziņš, dega ielu spuldzes… Es stāvēju rudens vējjakā, rudens zābaciņiem kājās. Vienā rokā neliela soma ar mantām… otrā mana mazulīte, man nebija pat bērnu ratiņu.
Mobilais telefons man tika atņemts, jo to esot pircis viņš. Kabatā man bija tikai 30 rubļi. Es gāju uz nekurieni, es vairs neraudāju, man vienkārši vairs nebija spēka ne runāt, ne raudāt. Iet man nebija kur, pat visas draudzenes mans vīrs bija no manis aizraidījis.
Līdz dekrētam strādāju par medmāsu, turp arī devos. Tur ar asarām acīs izlūdzos dežūrējošam ārstam, lai ļauj pārnakšņot slimnīcā.
Man atļāva, bet tikai vienu nakti. No rīta aizgāju uz lombardu un ieķīlāju savus zelta auskariņus un ķēdīti, kas tika novērtētas par 8 000 rubļu. Noīrēju pie kādas tantiņas istabiņu koka namā par 3500 mēnesī. Man nebija pat gultas veļas, nebija dvieļu, nebija nekā.
Saimniecei, Darjai Sergejevnai bija 64 gadi, viņa bija slima, knapi staigāja. Uzklausījusi manu stāstu, viņa teica, ka palīdzēs man, pasēdēs ar bērnu, bet man jāmeklē darbs. Savu bērnu viņai nebija, dēls miris.
Darbu atrast nebija viegli, jo augstākās izglītības man nav, vajadzēja vēl tikai gadu, lai pabeigtu institūtu. Un te atkal trieciens, „vīrs” pienāca man klāt uz ielas un pateica, ka kredītu par mašīnu vairs nemaksās. (Kredīts noformēts uz mana vārda, bet mašīna pie vīra).
Piedraudēja, ka tad, ja prasīšu alimentus, tad atņems man mātes tiesības, jo dzīvokļa man nav un arī pastāvīgu ienākumu nav.
Iekārtojos darbā par apkopēju kādā zivju cehā, par 4,500 mēnesī, vakarā skriešus uz vienu kafejnīcu par 4.000 mēnesī, kājām 8 km. Taču kredītam man vēl nepietika, bija vēl divus gadus jāmaksā 9800 mēnesī… Un vēl arī par istabiņu jāmaksā.
