– Par attieksmi pret lietām?
– Jā. Izmest pa logu papīrus, benčikus… Kaut mācītājs teica – tie sadalās, droši, droši… Ķīmiķis, tāpēc zina. Cilvēka patība ir tik daudzveidīga, nesakārtota, skaista tajā asimetrijā, kurā viņš dzīvo. Domāju par iekšējo pasauli, to saukt pie kārtības īsti nevar. Kā viņš dzīvo, ko dara. Man liekas, tas ir pasakaini.
Neviens žurnāls vai likumi mums neiemācīs, netuvinās patiesībai, bet kāda dievišķa, vertikāla atklāsme – jā. Kāds ir teicis: ja visa pasaule sadotos rokās (bet tas nekad nenotiks) lūgšanā desmit sekundes, divdesmit, bet visi – neatkarīgi no laika joslām, ticības –, pasaule kļūtu labāka. Bet, tā kā tas nenotiek, ir tā, kā ir.
– Tu savu lūgšanu pievieno kaut kam?
– Sen esmu iemācījies nelūgt sev. Reti lūdzos. Nu, kā jau parasti…
– Bet parunā?
– Parunāju gan. Ļoti bieži. Mēs dzīvojam tā, kā dzīvojam. Svarīga ir nauda, slava, visiem pārbaudījumiem ejam cauri. Nesaku, ka esmu sūdīgs cilvēks, bet arī man ir godkāre, slavas kāre. Tas nenozīmē, ka par to varētu tikt sodīts. Vienkārši tas nedod neko. Nedod laimes izjūtu. Ir mīlamā puse un nemīlamā puse, te tu esi labs, te slikts. Bet cilvēks jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Asimetrija man šķiet skaista. Simetrijā nav, pie kā pieķerties. Bet, ja viena puse lielāka, otra mazāka, man tas liekas inčīgi. Es pārspīlēju, bet okei. Tā ir.
– Un tomēr tev patīk perfektā Lelde Dreimane.
– Varbūt kaut ko asimetrisku es arī viņā esmu saskatījis.
– Vienu skropstu?
– Nav svarīgi, cik. Jā, man viņa patīk. Neko nevaru darīt.
– Tad tev savos 55 tomēr patīk jaunas meitenes…
– Tajā svētdienā, kad pēc izrādes sēdējām pie vīna, pateicu tostu, visiem dzirdot, ka Lelde man uzdāvināja pusotra mēneša garumā – un vēl tagad tas turpinās – kodu. Es to pat neapzinājos. Kodu, ka esmu spējīgs iemīlēties.
– Mmm, skaisti.
– Nu, lūk. Tas ir tas, kas egoistiski man nepieciešams.
– Tāpēc tu ej uz sejas procedūrām?
– Nē! Uzskatu, ka vīrietim ir jāiet uz procedūrām, tas dzīvi padara… Vīrieši jau arī…
– … kopj sevi?
– Dafiga. Sākumā lieto sievas krēmus, pēc tam draudzenes, tad izvēlas paši savus. Kosmētikas salonos viņu ir daudz. Es zinu.
– Tev ir svarīgi būt formā?
– Jā. Bet ne mēģinājumu periodā. Tad man ir jābūt neformā – neizgulējušamies, nesportojušam, lai nebūtu veselīgā sazemējuma. Cilvēki uz skatuves, vismaz manā pieredzē, ir ārpus normālā, ārpus ikdienas. Domāju, daudzi man piekristu – viņi mazliet to arī kultivē. Neformu.
– Tu tajā brīdī esi vagā…?
– Pēc pirmizrādes atkal jāatgriežas uz trenažiera. Tad atkal tas patīk. Pagājušovasar baigi saņēmos, lielāko daļu veltīju sportiskām nodarbēm. Ja ir četri iestudējumi, galvenās lomas, tad par to vispār aizmirsti. Esmu eksperimentējis – aizej uz trenažieri, tad uz mēģinājumu. Nekādas saķeres! Tā ka tas ir diezgan nīkulīgs process.
Ģirtam patīk būt iekārojamam, līdzjūtīgam…
– Tu uz Kasparu Zāli, Leldes draugu, skaties kā uz tādu Vronski – pamatskolnieks, kamēr tu esi Hārvardu beidzis?
– Ar cieņu skatos uz Kasparu Zāli. Nekad nekāpju svešā teritorijā. Tās ir tikai tādas ekspektācijas. Domāju, viņš nevarētu būt uz mani greizsirdīgs. Vai otrādi.
– Bet attiecību ziņā jūties super augstskolu beidzis?
– Lelde man saka – tu tāds aktieris, ar tādu pieredzi… Saku – pie kājas visu pieredzi. Vienmēr sāc no nulles. Katrā lomā, katrā dzīves situācijā tu atkal esi turpat. Pieredze nepalīdz. Jo es necenšos sevi pasargāt. Esmu sapratis – no kā gan?
– Savu fizisko un emocionālo būtību.
– Par fizisko skaidrs – ja lietojam alkoholu, tad zinām, ko darām. Bet emocionālo patību – kā to vari pasargāt? Tu vari pasargāt savus bērnus, ļaujot būt spēcīgiem.
– Nē, tieši bērnus tu nevari pasargāt.
– Jā, bet vari ļaut viņiem raudāt uz pleca. Tas ir baigi svarīgi. Lai nebūtu atkarīgs, salauzts cilvēks. Simtgadē vadīju Krusta gājienu un biju ārkārtīgi laimīgs. Lielajā piektdienā. Tu nevari justies atstumts, ja tev ir draugs. Ir tāds, kurš ir 150 kilometru attālumā, bet ir arī tāds, kas tev vienmēr ir līdzās. Ja runājam par Jēzus fenomenu – viņš ir ļoti vienkāršs džeks. Un tev viņš ir. Arī es kā cilvēks nevaru to vēl tik ļoti lielā mērā saprast, tam tikai tuvoties. Man vēl daudz jāmācās. Ģirtam patīk skatuve, Ģirtam patīk būt atpazīstamam, iekārojamam, līdzjūtīgam, emocionālam. Ir virkne lietu, pie kurām turos.
Desmit gadu garumā un vairāk – seriāli, filmas, teātris… Visa tik ļoti daudz, ka kļūsti pats sev svarīgs. Un pārējie tā kā piespēlē – nujā, tas ir mans tētis, mans vīrs, mīļotais draugs, viņš jau tāds… Tu cilvēkus sāc uztvert kā pašsaprotamus, bet principā visu laid pašplūsmā.
– Esi teicis, ka tev gribētos būt kā Klinta Īstvuda varoņiem – tādam foršam, pamatīgam vecim, kas noorganizē sev ģimeni, nodarbojas ar kulināriju, hobiju…
– Jā, un Kareņins ir ļoti tuvu tam. Arī Klintam Īstvudam kāds saules pinuma apvidū var iedzīt mietu – nu, tad sāc ķepuroties ārā no tā visa. Tur visi varoņi kļūst par cilvēkiem.
– Bet kas tev traucē?
– Man patīk rotaļīga attieksme pret dzīvi. Mierīgi – tas ir skaisti.
Viņi melo
– Pieminēji izrādi Viņi melo labāk.
– Tā ir viena no pārdotākajām izrādēm, Artūra Dīča sarakstīta, speciāli mums, Aldim Siliņam un Ģirtam Ķesterim. Un viņi tiešām melo, internetā – uz velna paraušanu… Tas ir fenomens – lai kur mēs brauktu, viss izpārdots.
– Tevi mīl.
– Ne tāpēc. Tā mūsu jauno dramaturgu aktualitāte, runājot par šodienu, dzīvi, situācijām, kurās atrodamies virtuālajā laikmetā, ir tik dzīvelīga, fantastiski jautra un tajā pašā laikā skumja. Baigais prieks, lepnums par darbu, ko daru. Tas nav tikai naudas pelnīšanas veids. Turklāt – publika… Zini, tu aizbrauc pie viņiem, un tas ir tik ļoti skaisti.
– Tu melo?
– Es nesaku. Vairs nespēju izlikties tik daudz. Nevaru uzturēt kontaktus, attiecības, kas skar jau intīmāku līmeni, tikai kādu abstraktu pienākumu dēļ. Tas ir vēl sāpīgāk, vai ne?
– Varbūt tieši tādēļ tu daudz esi bijis viens, jo tev nav paticis melot?
– Nezinu. Es neesmu iemācījies novērtēt. To, kas man ir. Esmu puisis, kas visu laiku – eh! – un atkal mākoni pabīdīt tālāk, uz otru pusi (smejas). Tas ir tik sarežģīti.
– Varbūt ir cilvēki, kuriem tāds motoriņš iekšā griežas?
– Varbūt. Es daudz ko nezinu. Par sevi vēl jo mazāk. Kad esmu uz skatuves, ir vienkāršāk.
– Tad tu vari domāt par tēlu?
– Tēls palīdz atklāties. To esmu iemācījies. Domāju, profesijas izvēle tikai tajā sakņojas – tu metodiski gatavo tēlus, un tas tev palīdz atvērties. Kā Ģirtam.
– Bet dzīvē tu nevarētu pacelt roku pret bērnu…
– Ir lietas, kuras nevaru, un viss. Vienalga, ka prasa. Nē, ej taču tu bekot!
– Daudziem jau likās skarbi, ka tu lellei siti. Cilvēki nodrebēja.
– Nu redzi…
– Bet stāsts diezgan banāls, tā dzīvē notiek – viens pārstāj mīlēt, un viss, otrs var būt, cik augstsirdīgs grib.
– Varētu arī teikt – seriāla cienīgs stāsts.
– Dzīves cienīgs stāsts.
– Tātad esam cienīgi runāt, tāpēc ka tā notiek. Es jūtu zāli – uzmanīgi klausās, skatās. Tu uzrunā kādu viņu zemapziņas pogu, par ko ikdienā nerunā. Kāpēc vispār cilvēki nāk uz teātri? Nu, tieši tāpēc. Mums jau tā nav, bet iekšā tomēr ir. Un aktieris to pasaka. Vai režisors. Tur jau tā jēga, augstākais virsuzdevums.
– Katarse kaut kāda tur ir?
– Ļoti daudz – lūgšanas mirkļi. Mani aizkustina monologs, ko Kareņina iekšējais varonis risina, skatoties caur logu. Okei, esmu greizsirdīgs, tas ir slikti… Cik aizkustinošs ir vīrietis tajā brīdī (smejas). Iet mājās, turpina, atnāk Anna – man tevi jābrīdina… Ne tiešā tekstā, bet norādot. Nu, skaisti. Un ar dēlu tik aizkustinošas attiecības – mazais un lielais Kareņins, abi vīrieši. Viņš nav pieradis – vai, mīlulīt… Un kā puika to pieņem! Kāds tētis, tāds dēls.
– Ar stāju, mugurkaulu?
– Jā, jā.
– Tu savā Paulā redzi Ģirtu?
– Nē. Pauls ir Pauls. Ja man liktu kļūdu labojumu rakstīt, viņš varētu būt mans glītrakstīšanas skolotājs. Kādos dzīves aspektos. Tas ir jauki.
– Atklāti runājat par visu ko?
– Protams. Meitai tas šobrīd varbūt mazāk interesē, bet vispār Liene ir malacis – atklātība. Par visu.
– Tu meitu brīdināsi? Vispār zini, ko tādai jaunai meitenei teikt?
– Nezinu. Bet jūtu. Gribu būt atvērts, lai viņa nāk pie manis, gribu pateikt, ka drīkst un vajag nākt, ja tas ir nepieciešams. Visskaistākais dzīvē ir runāt par jebko – gan būtiskām lietām, gan vienkārši niekiem. Un arī tajos vari būt atklāts – kā vēders streiko, kā ēdiens garšo, visu ko.
– Vai pasmieties pie televizora.
– Tieši tā. Par kādām muļķībām, foršām. Tā ir tuvības izjūta, baigi svarīga.
