– Bieži vien pat tuvākie cilvēki ir ļoti sasaistīti, dzīvo katrs savā būrītī.
– Nujā, tad divi būrīši blakus, kanārijputniņi iekšā, ārā neviens nelaiž.
– Var samāties viens ar otru.
– Pavicināt spārniņus. Tā, man liekas, ir baigā problēma. Es nerunāju par sevi, bet par Kareņinu. Viņš ir apbrīnojams, kad nonāk līdz atklāsmei. Kad Tolstojs un Sigarevs to Annu uzmet uz sliedēm – ņe zrja (smejas). Nu labi, labi… Ne jau es to izdomāju. Viņi.
Intervijas turpinājumu lasi šeit
Nu tad es samīlos kaut kā
– Piekrīti kritiķei Zanei Radzobei, ka Džilindžers kalpo arhetipam – visas sievietes maitas, visi vīrieši upuri?
– Nē. Domāju, Džilindžers pēta mehānismu, kā tas darbojas, cik daudz tajā dažādu noslēpumu. Viņš ir ļoti gudrs cilvēks, daudz lasa, intelektuāls, empātisks, bet ir lietas, kuras nevar izskaidrot. Tās viņš nes uz skatuvi.
– Tu kā vecis veci viņu saproti – kāpēc viņam vajadzēja šo izrādi?
– Absolūti. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti lielā mērā. Kad mani navigēja cauri lomai, viņš bija gatavs, nevajadzēja daudz runāt. Prototipu, kā parasti, atradām caur detaļām. Tas transformējās apvaldītajā, introvertajā Kareņinā, kurš kļūst arvien atklātāks līdz eksplozijai – sit bērnu, kas viņam ir neiedomājami, neraksturīgi.
Bet Sigarevs to ir ielicis. Viņa remarkas principā ir teksts vai iekšējā partitūra, to nevar nerespektēt. Satraucoši, veiksmīgi. Atceros, kā Džilis teica: “Nu neņem caur ko ārēju, ņem kādu rezonatoru, kas tev nāk no kules, no pakaļas, no kaut kurienes, vispār neapvaldīts, runā, ko gribi, dari, ko gribi.” Un tā tas parasti arī strādā.
Nesaku, ka kļūstu nekontrolējams, bet tas palīdz. Tik ļoti daudz precīzu lietu viņš iedeva tam vīrietim, manam Kareņinam. Ir divas burvīgas aktrises. Lelde Dreimane… Reizēm pasmaidu, viņa ir tāda… Sev saku – bet, Ģirt, kā var Leldē neiemīlēties? Nu tad es samīlos kaut kā. Mani neinteresē profesionālās kvalitātes. Tas ir tik aizkustinoši un jauki.
– Uz skatuves vai dzīvē?
– Dzīvē vairāk. Un skatuves jau skaidrs – man jāmīl. Kareņins pēkšņi no jauna iemīlas savā sievā – o! Visu laiku dusēja uz ķisena, palaida garām visu iespējamo. Bet tā nav mācību grāmata – ir tā, kā ir. Un Tolstojs… Lasot romānu, var just – viņš ir ļoti līdzjūtīgs pret saviem varoņiem. Ne slikts, ne labs, noglāsta galviņu katram. Tādi viņi tur jauki ir. Un Dārta Daneviča…
– Viņa ir tik patīkami komiska.
– Jā, un tik ļoti palīdzoša. Principā viņa vada otro cēlienu. Kareņins ir apātisks, un viņa velk viņu ārā. Bet tā mīlestība viņai nesanāk. Cik skaisti vārdi – es nevaru būt tev, es nevaru tevi mīlēt. Viņš ir monogāms, manuprāt.
– Tu to saproti – kā tā?
– Protams. Mēs jau seriāli pārsvarā dzīvojam.
– Ir iespējams, ka vīrieša augstsirdība stāv pāri sievietes kaislībām?
– Jā. Tam nenoliedzami ir jātuvojas.
– Bet reāli tā notiek, ka kāds skaisti spēj stāvēt tam pāri?
– Mēs visi gribam, lai tas ir skaisti. Jautājums, kas tad līdz tam ir skaisti noticis.
– Apgrieztā situācijā tas ir biežāk pieredzēts. Varbūt vīrietī privātīpašnieciskuma vairāk vai egoisma?
– Ir vēl cita teorija. Ja jūties nepārtrauktā diskomfortā tajā dzīves sadaļā, kurā šobrīd atrodies, un nav svarīgi, cik tev gadu, tas absolūti nav izšķiroši… Var jau mēģināt risināt, bet, ja nebūs atklātības… Psihoterapeits Rudzītis saka – ja tevi absolūti neinteresē pagrābstīties (smejas), tad nevajag.
– Bet ja sievietei ir atsalums, kā, visticamāk, ir Annai, ko viņai darīt? Būt atklātai…
– Viņa jau ir atklāta.
– Tur jau tā lieta, ka viņa to paziņo post factum. Ja būtu pateikusi, pirms laidās dēkā, kas notiktu pēc tavas atklātības teorijas?
– Mēs, tādā normālā vidē dzīvojoši cilvēki, kuriem visu laiku nav bezpreģels smadzenēs, ka viss ir iespējams, saprotam, ka arī viņai tas nav vienkārši – vienpadsmit gadu nodzīvot laulībā, ir desmitgadīgs dēls, kaut kāda vērtību skala. Viņai ir sava jūtu pasaule.
Vairs nespēju izlikties tik daudz. Nevaru uzturēt kontaktus, attiecības, kas skar jau intīmāku līmeni, tikai kādu abstraktu pienākumu dēļ. Tas ir vēl sāpīgāk, vai ne?
Sēžot uz mākoņa maliņas, viņa mīļotajam vīrietim – aktierim Ģirtam Ķesterim, kurš vairs nav Kareņins – stāsta: ja vīrs būtu iedevis šķiršanos, vai es ar Vronski būtu laimīga? Viņš tāpat aiztecēja no manis prom. Vispirms mīlestība ir jānospārda, lai saprastu, kas tā tāda ir. Mīlestība jānoliedz, lai pie tās nonāktu. Nu, mākslā. Un dzīvē tieši tāpat. Diemžēl.
Skaistā asimetrija cilvēkā
– Vai tev jau agrāk ir nācies spēlēt vecus cilvēkus?
– Jā… Es varētu arī jaunus spēlēt. Kareņins jau nav vecs.
– Kā viņš staigā – varbūt emocionāli sagrauts. Šļūkā.
– Tā ir psihofizika. Tajos brīžos, kad viņš pēkšņi saprot, ka nav vairs jauneklis. Līdz tam tādas tēmas vispār viņa dzīvē nav bijušas.
– Jo viņam ir citas vērtības? Viņš ir varens ar naudu, tā dod pašapziņu?
– Domāju, ka nē… Naudas viņam ir daudz, bet viņš visu laiku realizējas.
– Viņš ar to bīda, organizē visu dzīvi.
– Viņam ir misijas apziņa. Viņš piedalās tiesvedībā, valsts likumdošanā, cīnās par labklājību. Tur ir vīrieša gan ciniskais, gan nihilistiskais skatījums uz cilvēkiem, tādi ieņem augstus amatus. Piemēram, Danielu Pavļutu zinu personīgi. Skaidri zinu, ka viņam ir vēlme ar savām Hārvardā iegūtajām zināšanām darīt šo pasauli, valsti labāku. Tas ir bruņinieku princips – tu neesi nekas, ja nevari darīt pasauli labāku. Šādi vīrieši ir apbrīnojami. Viņiem neiet privātajā dzīvē, nevienam, kaut ko viņi atstāj otrajā plānā, un tas sāk klibot. Tā ir mūsu gadījumā ar Annu. Es taču pats zinu…
– Ko?
– Kad esi pārņemts tik ļoti ar to, ko dari… Desmit gadu garumā un vairāk – seriāli, filmas, teātris, visa tik ļoti daudz, ka kļūsti pats sev svarīgs. Un pārējie tā kā piespēlē – nujā, tas ir mans tētis, mans vīrs, mīļotais draugs, viņš jau tāds… Tu cilvēkus sāc uztvert kā pašsaprotamus, bet principā visu laid pašplūsmā. Tas laikam ir mesidžs (smejas), ka nevajag tā darīt. Ne pienākuma, bet sevis dēļ. Kā Končalovskis teica – ja viņš būtu prezidents, tad uzrīkotu lielo talku. Vīrieši ieiet tualetē un apmīž malu, mājās viņi taču tā nedara… Piemērs triviāls.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
