Tas Ģirts, kuru pirms pāris dienām kā Kareņinu redzēju vecišķi šļūkājam pa skatuvi, nelīdzinās tam, kas mani sagaida teātrī – atsperīgs, gluds, stāsta, ka tikko no kosmētiskas lāzerprocedūras. Varbūt tieši tāpēc, ka pelēks, vecs un nelaimīgs, īpaši gribas kontrastu. Bet varbūt ir iestājies pēcmēģinājumu trenažieru laiks, kad atkal drīkst izgulēties un pasportot. Ģirts ir elementā – sievietes pamana, nelaiž garām bez laba vārda un smaida. Tāda ir viņa būtība.
Oi, oi, Anna Kareņina…
– Kā tu sadzīvo ar savu Kareņinu?
– Tolstojs ir skaisti parunājis par dzīvi literārā formātā, divu sējumu apjomā, sīkā drukā. Vecos sējumus trīs dienu laikā izlasīju, abus divus.
– Tagad pārlasīji vai jaunībā, kad studēji?
– Mums obligātā literatūra bija Karš un miers. No Annas Kareņinas atceros tikai šo – kad saskaramies ar sievietēm, kas uzvedas tā mazliet kaprīzi, sakām: oi, oi, Anna Kareņina… (Smejas.)
– Tavs Kareņins bišķi Ļeņinam līdzīgs.
– Nu, ko lai dara… Acīmredzot parūku vajadzēja. Domāju, Kareņins ir līdzīgs Kareņinam, kāds nu viņš man ir – prototips sabiedrībā ļoti labi situētam cilvēkam, kurš darbojas tiesvedībā, ar likumiem. Šodienas situācijā viņš būtu Putins, Medvedevs.
– Kareņins šķiet tāds pieticīgāks, pelēkāks.
– Labi pazīstu tādus cilvēkus – vai tas būtu Briseles ierēdnis, Krievijas, kādas Latvijas domes deputāts, vai strādā likumdošanas organizācijā. Pelēksvārči (smejas). Viņiem ir sava introvertā pasaule. Cilvēki viņus ciena. Ja saku, ka pazīstu Vairu Vīķi-Freibergu vai Vējoni, tā nav īpaša privilēģija, bet darba attiecības. Ģirts Ķesteris pazīst gan vienu, gan otru, un tas man kādā vērtību skalā nepiešķir absolūti nekādus…
– Pagonus?
– Jā, vienu zvaigznīti.
Ieradis spridzināt
– Ar ko tev pašam bija interesants šis Kareņina variants?
– Režisors pirms diviem gadiem pieņēma lēmumu izveidot šādu darbu, viņam dramaturga Vasilija Sigareva skatījums ir ļoti svarīgs – caur Kareņina acīm. Pēc tam man palaimējās noskatīties Borisa Eifmana horeogrāfiju Annai Kareņinai Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Satriecoši un aizraujoši – starp klasisko baletu un laikmetīgo deju.
Alekseja Avečkina atveidotā Kareņina emocionālā pasaule parādījās kustībās, viņš to transformēja uz āru, bet man tā ir iekšā. Džilindžers ļoti vēlējās, lai tēls būtu piesātināts, bet ne ārišķīgs. Lai es atšķirtos no tā Ģirta Ķestera (smejas), kas ir ieradis spridzināt skatuves dēlīšus. Tas ir iekšējs piesātinājums. Aizkustinoši vērot to cilvēku… Skatos uz viņu it kā no malas.
Nesaku, ka esmu sūdīgs cilvēks, bet arī man ir godkāre, slavas kāre. Tas nenozīmē, ka par to varētu tikt sodīts. Vienkārši tas nedod neko. Nedod laimes izjūtu.
Kā pie tāda ļoti prognozējama, pārliecināta, pēkšņi uzrodas fakts, ka viņa sieva varbūt, tikai varbūt – sākotnēji iztēlē, pēc tam jau dzīvē – aizrāvusies ar kādu citu vīrieti. Visa viņa dzīve sabrūk. Kā ar katru ainu viņš kļūst neaizsargātāks, ievainojamāks, vājāks. Domāju, viņš piedzīvo atklāsmi. Par to, kam ir jēga un kam nav. Par ko ir jēga cepties un par ko nav.
Baznīcas ainā Lieldienu rītā dēls prasa – par ko tu lūdzies, tēt? Viņš atbild – vairs īsti nezinu… Bet ļoti labi zina, par ko. Un tā lūgšana acīmredzot ir viņa jaunā dzīve. Viņš saprot, ka laimīgs var būt arī bez nosacījumiem, bez statusa, materiālās situētības, ģimeniskā…
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
