Ģirtam Ķesterim patīkot runāt par niekiem, kaut viņa dzīvē notiek arī lielas lietas. Pirmoreiz paņemot rokās mazmeitiņu, viņš esot apraudājies. Izvērtējot pārmaiņas, sapratis, cik lielu miskasti katrs sevī nesam… Bet dzīve vairāk tomēr esot jātver kā spēle, rotaļāšanās.
Laikā, kad teātris parasti atpūšas no radošajām vētrām, šovasar dzīve tajā turpinās. Dailes teātrī no ārpuses notiek būvdarbi, bet iekšā aktieri būvē vasaras izrādes, kuras pagaidām izrāda āra kafejnīcā Epikūra dārzs. Lai gan Ģirts izskatās mazliet noguris, viņš sarunai ir atvērts. Kā vienmēr. Straume mūs nes, atliek tikai dažbrīd pieairēt.
Vienu brīdi lūpa raustījās
– Vai vasaras vidū teātrī nav dīvaini?
– Jautājums – vai skatītājs ir tam gatavs?
– Kā 120 eiro par galdiņu…
– Ir notikuši mīkstinājumi, augustā āra dārzā biļetes būs no 20 līdz 30 eiro. Tāda varētu būt cenu politika – teātris nav pica. Runa nav par izdzīvošanu, bet kvalitāti. Tas neizslēdz, ka maznodrošinātajiem, senioriem, studentiem, skolēniem nebūs iespēju nopirkt lētas biļetes. Bet, ja pērk par 70 eiro, acīmredzot, ka par 20 – pats par sevi.
– Jūsu draugi droši vien bija saskrējuši par 70…
– Neesmu manījis, ka kinoteātrī kāds būtu apgājis popkorna stendu… Nav pārmetums! Tikai, ja cilvēki var atļauties skatīties kino, tad var arī teātri. Domāju, tas atkarīgs no izrādes veiksmes. Piemēram, uz Dēlu biļešu cenu pacēla no 20 uz 30 eiro, bet tāpat tās nebija pieejamas. Pieprasījums milzīgs. Skatītājs varēs gaidīt nelielu cenu kritumu, kad izrāde vairs nebūs tik svarīga.
Esmu bijis naktī, kad visi izgājuši no teātra, uz lielās skatuves. Tumšs, tāda īpaša sajūta, un kļūst neomulīgi. Kāds tevi vēro, kaut kas apkārt ir. Tas nav vienkārši, nav kādas spēlītes… Un tad ātri, ātri meties prom.
– Divas trešdaļas sezonas nospēlējāt normālā režīmā.
– Vienu brīdi sāka lūpa raustīties – mammu, vairs nevaru… Reizēm divas izrādes – dienā Dēls, vakarā Iemīlējies Šekspīrs. Tad gribējās pie mammas… Bija gadījums – aizbraucu uz laukiem, tur Pauls un Leonarda (dēls un bijusī sieva – red.), pirtī iedzeru sidru, sēžu uz krēsla pie kamīna un vienkārši aizmiegu.
– Atspiedies pret sienu?
– Nē, šādi (rāda, ka sakņupis). Atslēdzos. Un tā ir bieži. Esmu radis gulēt jebkurā vietā un veidā.
– Armijā iemācījies?
– Gan filmējoties, gan teātrī. Mani netraucē ārējie trokšņi.
– Tad tev nervu sistēma ir laba…
– Reizēm, ejot gulēt, atstāju gaismu iedegtu, jo nakts pasaule mani mazliet biedē ar savu klusumu (smejas). Ja cilvēks nevar ātri iemigt, vajag nodarboties ar autogēno treniņu. Ir svarīgi nogulēt 15–20 minūtes – strēķītī starp mēģinājumu un izrādi…
– Esmu redzējusi, ka režisors Grauba sekundes laikā aizmieg. Tas esot saistīts ar pašdisciplīnu.
– Grauba fantastiski teica – zināt, veči, kāpēc mēs dzeram? Lai būtu paģiras. Lai ir tāda sajūta, ka esi mazliet salauzts, nedaudz brīvāks, atšķirīgs… Paģiras novāc perfekcionismu. Tā vispār ir baigā māka – cilvēks var būt brīvs tikai tad, ja no tā atsakās.
– Tu esi perfekcionists?
– Protams! Kad apmeklēju psihoterapeitu, viņš prasīja – tev armijā viss bija kārtībā? Saku – protams. Viņš – nu jā, jo tur viss ir skaidrs, pārredzams. Skaidrs, ka neizpaliek karjeras vai ambīciju aspekti, taču tie apstākļi nevis salauž, bet gluži otrādi – izveido. Jā, tur ir vienkāršāk. Taču izej no teātra uz ielas un pamēģini padzīvot! Ahā… Tas nav vienkārši.
– Tev trasīte uz mājām, divi kvartāli…
– Es pat uz tualeti brauktu ar mašīnu! Tāda man tā pastaiga uz kluso centru.
– Tad vēl jo vairāk ielas dzīvi neredzi.
– Man patīk skatīties, kā cilvēki tusē, pie manām mājām ir daudz restorānu. Kad biju gana jauns, dzīvojām Avotu un Lāčplēša ielas stūrī. Toreiz rocība bija, kāda bija, un es vakaros pēc izrādēm ar sapņainām acīm un ilgām raudzījos uz cilvēkiem restorānā. Tas ir saglabājies, kaut gan tagad varu atļauties, ja vēlos, bet man tas nav aktuāli. Taču tas skatiens – cilvēki ir citā pasaulē, un tur ir labi – saglabājas. Mazliet dīvaini, tāda lūriķa attieksme pret dzīvi – pavērot, kā citiem. Tajā ir arī kaut kas nostalģisks un skumjš, no sērijas – kaut man būtu pelmeņi…
– Kur tu dabū savus svētku brīžus?
– Es tos nemeklēju. Varētu būt pārmetumi no kolēģiem un tuviniekiem, bet es ļoti labi jūtos spontānās, ne plānotās…
– …pasēdēšanās?
– Jā, tās veidojas no nepieciešamības tajā brīdī ielaist sevī bohēmu.
– Bet alkoholu tu nelieto?
– Nu… (Nopūšas.)
– Simboliski?
– No brīža, kad sāku ar to ņemties, daudziem esmu palīdzējis, bet nekad neesmu sev pateicis kā Raimonds Pauls vai Egons Dombrovskis – absolūti ni-ni-ni.
Putni un aristokrāti
– Ja klusums tev traucē, nevajadzēja klusajā centrā dzīvot, bet pretī teātrim – virs Lauvas nama.
– Ir, kas par troksni parūpējas. Mežonīgos daudzumos ir kaijas. Logu kaimiņos man dzīvo Juris Karlsons. Pēkšņi saņemu ziņu no mājas pārvaldnieka, ka pulksten 4.30 no mana dzīvokļa esot nācis troksnis, it kā tur kāds veiktu remontu vai lauztos iekšā. Pats mājās nebiju, pie sevis pasmaidīju – nu, varbūt, kaut gan maz ticams. Atbraucu – viss kārtībā. Un tad pār mani nāca apskaidrība – Juris dzird, kā pie mana loga dauzās kaijas. Katru rītu no puspieciem līdz septiņiem. Atlido milzīgs putns, citreiz pat divi…
– Nolaižas uz palodzes un lūr iekšā.
– Ir tāda sajūta, ka lūr. Nevar zināt, ko tie putniem vajag – redz savu atspulgu, varbūt sevi knābā. Īpaši pavasaros un vasarās – regulāri. Sākumā baigi aktivizējos, metu ar čību, bet tā kaija atgriežas. Ja izturi trīs pieklājības minūtes ar nelūgtajiem viesiem, viss kārtībā. Tā ka man nav klusu nakšu.
– Savulaik stāstīji par agresīvu gulbi ezerā pie Bīriņu pils.
– Viņš neapmierināts gribēja mani noknābt. Kad mēģināju Maiju Doveiku glābt, viņš šņāca virsū – neaiztiec Maiju, neaiztiec! Apmēram tā. Greizsirdīgs.
– Varbūt noburts – princis.
– Gulbji vispār ir putni… aristokrātiskas izcelsmes. Nu, tāds tādu pazīst.
Kad paņēmu, apraudājos. To nerādīju nevienam… Nerādīju gan. Nu – aiz laimes, aizkustinājuma. Vīrieši jau ir sentimentāli, bet neizrāda.
– Rēzija arī tevi par princi sauc.
– Lūk, lūk, un tas nav mainījies. Protams, ne bez zināmas ironijas. Reizēm ir kaprīzes. Uzvedība, kas varbūt nav raksturīga pieaugušam vīrietim, tā liecina par kaut ko tādu… Bet es nevairos, galu galā tas nav ļauni.
– Esi kaprīzs?
– Mhm. Ir brīži… Neiecietīgs droši vien.
– Tas ar perfekcionismu iet roku rokā? Tāpēc, ka citi tādi nav?
– Nē. Perfekcionisms zināmā mērā uzrāda, ka cilvēks nav apmierināts ar sevi. Ir kompleksi, kas veidojušies gadu garumā, un tad viņš mēģina, lai citu viedoklis par viņu būtu tāds un ne citāds. Proti, foršs. Aizejiet uz manu grimētavu – par to leģendas klīst! Mums ir liels dīvāns, kurā trīs varam sagulēt. Reizēm tā ir – nu, ko lai dara, visiem vajag atpūsties. Jāiemanās ātri aizmigt pirmajam, lai nedzird, ka citi krāc (smejas). Reiz apsēdos pie sava grimgaldiņa un sapratu – es neredzu spoguli. Uzkrājums, kas uz tā, haoss – vai to saucam par perfekcionismu? Tā nevarētu būt.
– Iedomājos, ka tev mājās viss bez viena puteklīša. Atnāk meitene, pieceļas, un tu aiz viņas sakārto sedziņu.
– Vēlamā meitene, protams (smejas). Gan Ošo, gan Austrumu mācība vispār vedina, ka tas ir zināms meditācijas veids. Tajā brīdī koncentrējies uz lupatu, nevis uz domām. Tā ir zināma aizmiršanās.
– Tad tev mājās ir baigā kārtība?
– Virtuves zonā un vannas istabā ir ļoti gaišas krēmkrāsas flīzes. Nepatikšanas tādas, ka visvairāk taču uzturamies tur, lāčojam visādos veidos, kaut ko nometam zemē… Pa pāris reizēm izmazgā, bet nākamajā rītā nez kāpēc atkal ir kaut kas parādījies, it kā kāds intensīvi tur būtu dzīvojis. Tad uzmetu lūpu. Vienu brīdi man pat bija ideja šā iemesla dēļ veikt remontu. Stulbi, it kā nebūtu nekā cita, ar ko nodarboties.
Tad mēs padauzīsimies
– Kā jūties kā vectētiņš?
– Lepns. Protams. Man 23 gadu vecumā dēls Pauls nāca pasaulē. Tagad viņam ir gandrīz 33 – ar tādu desmit gadu kavējumu attiecībā pret manu dzīvi. Protams, to nevar salīdzināt, laiki mainījušies, bet atceros – esi tik jauns, piedzimst bērns, un tava attieksme ir: nu, lai aug! Samīļojam ik pa brīdim, bet ar visu pārējo nodarbojas vecvecāki un skola.
– Gan jau Leonarda mazgāja autiņus.
– Tā bija ikdiena – okei, mazgājam autiņus, vārām, bet: lai aug! Kad esi nobriedis… Skatījos, kā Pauls izturas, viņš Almai dzied. Viņam ir laba muzikālā izglītība, pārvalda daudzus instrumentus. Arī lasa priekšā, tad sarunājas ilgstoši. Meitiņa vēl atrodas tādā vertikālā stāvoklī, starp kosmosu un zemi – tas ir burvīgs vecums, trīs mēneši. Pēc tam jau pieaug.
– Jau mazliet apvēlies bērns.
– Pirmoreiz apvēlās. Viss tiek fiksēts, filmēts. Karantīnas laikā nevarēju satikt un smējos – nav nepieciešamības, jūs mani apgādājat ar tādu daudzumu materiālu, ir sajūta, ka jau esam iepazinušies.
– Tagad paņēmi rokās…
– Kad paņēmu, apraudājos. To nerādīju nevienam… Nerādīju gan. Nu, aiz laimes, aizkustinājuma. Vīrieši jau ir sentimentāli, bet neizrāda.
– Jūties mazliet citā statusā?
– Varbūt esmu citā vecuma grupā, bet statusā – nē. Atbildība nav nākusi klāt. Paaugsies, tad parunāsim (smejas). Nopirksim saldējumu, pastaigāsimies gar Mākslas muzeju, parādīšu Rīgu un tās iespējas, padauzīsimies. Vārdu sakot, nodarbosimies ar mazo huligānismu. Pasaule jātver tikai tā un ne citādi. Ko dara ar maziem bērniem? Pamatā gatavo tam, lai viņi labi uzvestos. Bet ko tas vispār nozīmē?! Cilvēktiesību ierobežošanu. Nežēlīgi, bet tā ir iekārtota pasaule, sabiedrība. Žēl, tas ir tik burvīgs laiks…
Ko dara ar maziem bērniem – pamatā gatavo tam, lai viņi labi uzvestos. Bet ko tas vispār nozīmē? Cilvēktiesību ierobežošanu. Nežēlīgi, bet tā ir iekārtota pasaule, sabiedrība. Žēl, tas ir tik burvīgs laiks…
– Viens meitēns tev vēl aug.
– Aug, aug… Starp mēģinājumu un tikšanos ar tevi bijām tirdzniecības centrā Alfa, nodevām telefonus apgreidošanai, tad sazvanījām viesu namu, kurā viņai tiks svinēti 15 gadi.
– Batjka sēdēs un uzmanīs, kādi džeki brauc?
– Tas arī fakts, bet man tur jābūt pēc instrukcijas. Vienam pieaugušajam ir jābūt klāt. Vudstoku citādi nesavākšu.
– Viņa tev nesaka – pasēdi pirtiņā?
– Dodu instrukcijas – skaļā, rupjā veidā. Ja tās tiks pārkāptas – zvans mātei vai tētim, lai brauc pakaļ! Neievēro likumus, tātad – čau! Esmu armijā bijis un komandējošā sastāvā. Draudzīga lamāšanās vienmēr noder.
Klausījos Jura Rubeņa lekciju par pusmūžu, viņš saka – vajadzētu pūst trompetes, dziedāt dziesmas, jo beidzot viss liekais ir nonācis nost un tu pēc būtības vari būt tas, kas gribi būt. Un tas ir skaistākais – noņemt nosacījumus, kas ierobežo.
– Viņa tevi netin ap pirkstu?
– Tas ir jautājums – cik ļaujies?
– Un cik tu ļaujies?
– Ļaujos, nu.
– Esi diezgan mīksts?
– Esmu loģisks. Saprotu, ka ir griesti, nevar vecāki visu laiku tēlot bankomātus. Bieži vien, īpaši šajā vecumā, pusaudžu vajadzība pēc vecākiem mainās. Tas nenozīmē, ka viņi ignorē, nē. Mums ir ļoti draudzīgas attiecības, daudz runājam, es paciešu jebkuras kaprīzes. Ja nerunā – ai, tad nevajag. Savu klātbūtni neuztiepšu. Tas ir tāds pusaudžu holerisms. No nīgra, maza bullēna viņa pēkšņi var pārvērsties maigā būtnē. Tam nevar izsekot. Bet nevajag uzspiest.
Nopietnas pārmaiņas
– Arī tev ieblieza personīgi, ka Aijai bija jāaiziet no teātra? (Aktrise Aija Dzērve, Ģirta meitas mamma – red.)
– Protams. Tīri personīgu apsvērumu dēļ. Spēju iztēloties, ko tas nozīmē…
– Iedomājies sevi tādā situācijā? Vai esi tik ļoti pieprasīts ārpus teātra, ka tas tevi īpaši neietekmētu?
– Ietekmētu. Psiholoģiski. Kā vīrietim man tas ir svarīgi – ka profesionāli mani pakalpojumi vairs nav nepieciešami. Domāju, pirmajā brīdī tas ir ļoti personīgi. Strādājam subjektīvā vidē, režisori var izvēlēties vai neizvēlēties. Zinu, ko nozīmē sūdīgi spēlēt un ko labi. Pie Kozaka, fantastiskā pedagoga un režisora, uzvedām Dostojevska Spēlmani. Es kādu francūzi spēlēju, un Alla Demidova vai zem krēsla līda, kad muti vēru vaļā, viņai patika tas, ko daru. Pirmizrādē nejutos īsti labi. Stāvam ar Džili banketā, un viņš – klausies, Ģirt, bet tu biji reāli sūdīgs. Saku – Džili, es zinu (smejas). Arī tā var izturēties – šoreiz nenospēlēju, nu un? Rīt…
– Esi teicis, ka pārmaiņām būtu jānotiek pa vertikāli. Kad ierobežojumi pamazām tiek noņemti, it kā atgriežamies vecajā dzīvē. Tev ir sajūta, ka būs vismaz kāds pakāpiens pa vertikāli?
– Koncertā mums ir sadaļa Spaņa iela – visādas dullības, labs garastāvoklis, triki, foršas dziesmas… Un tad ir Spēlēju, dancoju daļa ar Imanta Kalniņa mūziku. Pirms tam atveras aizkari uz foajē, tas ir izgaismots, un notiek tā saucamā modes skate.
– Jāiedomājas, ka sēžam Epikūra dārzā…
– Jā, nāk visa trupa, piecdesmit cilvēki, Ilzes Vītoliņas fantastiskajos kostīmos no Kaligulas un citām izrādēm, skan Raimonda Paula mūzika no filmas Teātris, kuru ierakstījis Mariss Jansons. Grrrandiozi! Viss mainās dūmu izkaisītā pasaulē… Parādās sešas karalienes, un visi, protams, pieceļas kājās, jo tas ir tāds spēks, tāda jauda! Brīžiem ir četri Toti, Lelde…
Tik personīgi, ļoti skaisti, vesels stāsts par atgriešanos no turienes šajā pasaulē. Artūrs Skrastiņš pamato, kāpēc Spēlēju, dancoju, jo pārmaiņas ir tektoniskas. Tās mūs ietekmē, nevaram izlikties, ka tās nemanām. Ir cita administrācija, teātris tiek modernizēts, reorganizēts.
– Tev kādu brīdī bija iekšējs diskomforts?
– Absolūti! Mums bija piespiedu karantīna, jo teātrī bija divi saslimšanas gadījumi, pašā sākumā, tad visi sēdējām mājiņās. Nesapratu, kas notiek, cik ilgi tā. Re, re, kā nāk… mistika! (Lēnām pašas no sevis ir atvērušās durvis.)
– Kas jums te – ne jau Baltā dāma?
– Nē, te varētu būt daudzi: Smiļģis, Harijs Liepiņš… Esmu bijis naktī, kad visi izgājuši no teātra, uz lielās skatuves. Tumšs, tāda īpaša sajūta, un kļūst neomulīgi. Kāds tevi vēro, kaut kas apkārt ir. Tas nav vienkārši, nav kādas spēlītes… Un tad ātri, ātri meties prom.
– Kādas enerģijas jau ir.
– Acīmredzot. Enerģija pati par sevi ir nemainīgs lielums, tā var transformēties. Uz baznīcu ejot, ir īpaša sajūta, ne sadomāta, jo tur ir daudz lūgts, daudz ciests, un daudz brīvības ir tajā visā, atvērtības un emociju. Tāpat kā uz skatuves.
– Un arī skatītājos.
– Tas ir viens no faktoriem, kāpēc skatītājs ilgojas pēc teātra.
Par foršo kaimiņieni
– Par sevi esi teicis, ka centies īpaši neietekmēt notikumu gaitu; tam, kas dzīvē notiek, drīzāk ļaujies.
– Neeju ar radošiem piedāvājumiem, neklauvēju pie durvīm, bet paļaujos… Pat ļaujos, jo man tas ir interesanti – kāds piedāvājums sekos repertuārā, lomu sadalē. Kad to saņemu, protams, varu arī atteikties – ne tāpēc, ka man ir kādas priekšrocības, bet motivēti. Taču tas notiek ļoti reti. Kad piedāvājums ir, cenšos to maksimāli realizēt sev interesantā veidā. Pieļauju dažādus riska elementus, man ir liels prieks spēlēties tēlu sistēmā, par to es varētu runāt gari un plaši. Esmu palīdzējis cilvēkiem individuāli, arī lekcijas lasījis par tēlu veidošanu, kas atbrīvo no nevajadzīgiem kompleksiem, neapmierinātības ar sevi.
–Teici, ka aiz tēla maskas esi atklājis sevī daudzas skaistas emocionālas un gudras lietas.
– Jā, nežēlīgas! Cietsirdīgas. Tavā melnajā kastītē ir ļoti daudz kas.
– Un tu, spēlējot kādu citu, ieraugi sevi?
– Jā, tu tam piekļūsti, izcel ārā. Nezinu, vai tas baigi ietekmē ikdienu. Protams, ne (smejas).
– Bet tu taču domā par to.
– Jā, bet es ikdienā nenodarbojos…
– …ar pašanalīzi?
– Kā kurpniekam ar kurpēm – papēži šķībi un nonēsāti, tā arī aktieris ļoti retos gadījumos, varbūt ļoti neapzināti, ielien kādā tēlā. Bet citiem cilvēkiem tas palīdz. Tas ir diezgan pasmags process – jāizanalizē sevi vienā stabiņā un blakus raksti vēlamo, ieraudzītu iztēlē vai kādā prototipā, kuram gribi līdzināties. Ja tev šķiet, ka tas atrisinās likstas tavā dzīvē – lūdzu! Mēs visi meklējam veiksmīgos. Cigun nodarbībās gudri iemācīja, to ir viegli projicēt – prototips vienmēr ir lielāks par tevi, absolūti pozitīvs, spēcīgs, un ar viņu viss ir kārtībā. Tev vienkārši tajā jāiekāpj.
– Lai gan aktierus apbrīno, diez vai kāds, kurš ir reāli iedziļinājies, ieklausījies, gribētu viņu ādā ielīst.
– Kad redzi kaimiņieni, kas forši no rīta iznāk uz balkona, izdzer savu kafiju, tad autiņā aizbrauc uz sporta klubu… Enerģija viņai ir. Tu staigā mazliet salīcis, bail no cilvēkiem – kaut kā tev trūkst. Blakus stabiņā ieraksti, no kā kaimiņiene sastāv, kā izskatās, kustas, ko dara, un tas palīdz. Nav jākļūst par kaimiņieni, vienkārši ieej citā tēlā – tas atrisina likstas, gandrīz zibenīgi.
Ja to praktizē, rezultāti ir vienmēr. Bet nevajag pašdarbnieciski, labāk pakonsultēties (smejas). Tā nav atdarināšana, bet kaut kas mazliet vairāk. Jautājums, ko gribi sevī mainīt. Ja vēlies lielāku pārliecību, tad ej kaimiņienē. Bet atrodi to sevī. Nevajag ar varu lauzties iekšā tajā mehānismā. Cigun mācīja konkrēti, ka ir tavs ideālais tēls, kādu sevi redzi, un tu tajā kāp iekšā, izmodelē sevi, kāds gribētu būt, it visā, detalizēti – psiholoģiski, emocionāli, fiziski… Tā ir metode.
Man patīk skaistas lietas
– Kādreiz ar izrādēm un koncertiem vasarās izbraukājāt brīvdabas estrādes.
– Jā, un filmējāmies. Arī tagad viss šajā industrijā notiek. Televīzija rullē. Teātrī gatavojam Ārstu, pirmizrāde paredzēta 20. augustā. Nupat bija pirmizrāde Blokmājas Donkihotam. Netipiski foršs teātris, notiek āra dārziņā, bet ne uz skatuves, skatītāji veras bufetes virzienā, tur blekboks uzbūvēts – wow, tādas iespējas! Pilnīgi negaidīti. Tā ir pielāgošanās. Par daudz būtiskākām pārmaiņām runājot – saproti, ka tevī ir tik liela miskaste… Ikvienam. Varbūt Almai ne, jo viņa tikko piedzimusi, nav vēl uzkrājusi to bagāžu. Revīzija nepieciešama.
Daudz lekciju klausījos tajās divās nedēļās, kad izmisums sāka robežoties ar vēlmi pielāgoties jaunajiem apstākļiem, kaut ko dzirdēt, saprast. Lieldienās Francisks stāvēja Svētā Pētera baznīcā viens pats – kaut kas mistisks, skaists un baiss vienlaikus. Tas parāda attiecības pret laiku, dzīvi un mūžību, kas no tā cilvēka ir.
Klausījos Jura Rubeņa lekciju par pusmūžu, viņš saka – vajadzētu pūst trompetes, dziedāt dziesmas, jo beidzot viss liekais ir nonācis nost un tu pēc būtības vari būt tas, kas gribi būt. Un tas ir skaistākais – noņemt nosacījumus, kas ierobežo. Ar tiem ātri aplīpam, jau agrā jaunībā, ņemot kredītus, izdomājot dzīvei kādus standartus. Kļūstam atkarīgi no šā sociālā rata. Tas nav ne slikti, ne labi, vienkārši tā ir. Bet tad nevari būt tas, kas gribi būt. Sistēma tevi vienalga piespiež būt tam, kādu tā tevi grib redzēt. Tas varbūt ir diezgan saasināti un ne bez detaļām, niansēm.
– Tu ej uz to, ka topi par to, kas gribi būt?
– Es vienkārši sapratu, ka ir tāda iespēja – o! Kā atgādinājums – tuk, tuk… Var klausīties arī Pētera Kļavas lekcijas. Esam pazīstami, viens otru sveicinām, acīmredzot intuitīvi jūtam, ka varam atļauties būt atklāti. Viņš runā, ka mēs tādā kā animācijā piedalāmies, projekcijā, tāpēc pārnopietni izturēties pret to, ko saucam par savas dzīves eksistenci, piepildīt to ar niekiem… Kaut saprotu – man patīk runāt par niekiem. Par lietām, ēdienu, miegu un kaitēm. Tā ir kā fizioterpija, trenažieru zāle… Man patīk skaistas mašīnas, tērpi. Filmējāmies ļoti skaistā Rīgas trauku veikalā – vai! Es netiku ārā.
– Tev tik ļoti patīk lietas?!
– Jo tās ir skaistas! Veidojuši dizaineri.
– Esi estēts?
– Nē, tas ir tā… Nu jā, zināmā mērā māju sajūta. Mēs visi neapzināti tiecamies pēc skaistā, lai gan tā ir atribūtika. Nu, kāpēc mēs pērkam drēbītes? Spēle! Dzīve ir tad, kad… Redz, kakls iesāpējās, kad pagriezu… Bet tas, ka tagad sarunājamies, – tā ir spēle. Mēs rotaļājamies. Tā tam vajadzētu pieiet.
Ne stūris, ne akmens
– Spogulī skaties tikpat bieži kā agrāk?
– Tikpat neapmierināts esmu ar sevi kā līdz šim. Tagad neskatos.
– Ievēroju, ka neskaties.
– Nē, nē, ko tur… drausmīgi. Svars nācis klāt (smejas). Lai gan… tāpēc arī skatos. Ja būtu apmierināts, neskatītos. Kad esmu neapmierināts, nu jā, tad skatos. Raksturs man ir pilnīgi samaitāts, pateicoties šīs profesijas izvēlei. Nu, cik var uz sevis spēlēt?!
– Esi palaidis grožus mazliet vaļīgāk?
– Jā, daudz… Daudz vaļīgāk. Daudz brīvāks esmu kļuvis. Tā foršāk. Otrs – tu saglabā sevī šo nepieklājīgo vecumu, kurā varēji… Bet tad es neatļāvos! Trīsdesmit gadu vecumā es neatļāvos to, ko tagad. Arī dauzonības līmenī. Biju uzprojektējis sevi par nūģi – vairs alkoholu nelieto, ar sportiņu nodarbojies, ieturēts, nekā lieka. Darbs, darbs, misija, misija, ugunsgrēks, ugunsgrēks, lomas, ieraksti – tas viss ir svarīgi! Pasaule griežas ap mani, un esmu tai parādā, tāpēc savu misiju realizēšu līdz galam. Ā… pārspīlēju nedaudz, bet tālu no tā nebija.
– Tagad ir citādi…
– Absolūti…
– Mieriņš?
– Protams, es cīnos, tāpat kā jebkurš šajā mājā un jebkurā sfērā, lai kaut ko sasniegtu, bet pieej tam kā rotaļai, ne fatāli. Nu, nebūs šis vērtējums pozitīvs… Divdesmit piecos gados, kad Pazudušais dēls netika novērtēts tik labi, kā biju gaidījis, veselu mēnesi gulēt nevarēju. Cik esi atkarīgs no citu vērtējuma – šausmas! Un lielākā daļa cilvēku. Nezinu, no kurienes tas nāk. No godkāres (nopūšas).
– Par aktiera darbu izsakās uzreiz pēc pirmizrādes, zini, ka saņemsi kritiku. Reti kurā profesijā tā ir. Kaut gan, protams, visi darbi jādara labi…
– Tā ir pilnīgi cita filozofija. Kādā filmā mans varonis ir grupējumā, kādi deviņdesmitajos gados veidojās. Viņi nebija ne slikti, ne labi cilvēki, vienkārši fīrēja savas štelles lielos apjomos, nopietni. Un tur ir citi likumi. Mans varonis stāsta padotajam, lai saprot, kāda atšķirība. Cilvēks iet pa ielu, ierauga, ka divi vīri akmeņus skalda. Pieiet pie viena – ko dari? Šis atbild – akmeņus skaldu, neredzi? Otram uzdod to pašu jautājumu, viņš atbild – esmu no katedrāles celtniecības brigādes. Tātad viņš to dara katedrālei! Abi dara katedrālei, tikai katrs pa savam… Es slauku ielu – kāpēc? Jūgendstila rajons… Ir starpība! Un tā visās profesijās – saproti, kāpēc to dari.
Trīsdesmit gadu vecumā es neatļāvos to, ko tagad. Arī dauzonības līmenī. Biju uzprojektējis sevi par nūģi – vairs alkoholu nelieto, ar sportiņu nodarbojies, ieturēts, nekā lieka.
– Ieraugi virsvērtību.
– Iedomājies, es tikai no šā mazā citāta sāku saprast laiku, kurā dzīvoju, un cilvēkus, kuri dara darbu… Lai gan mēs visi gaidām darba dienas beigas. Cilvēka dabā ir būt slinkam, tas ir normāli. Nezinu, ko Rimi dara ar personālu, redzu, ka gadiem ilgi ir tās pašas kasieres, bet tad viņām ir citi uzdevumi, un ar kādu apziņu viņas strādā! Daudz apguvušas, visu ko organizē. Nu, mīļie, ne lielas sistēmas skrūvīte, bet organizācijas pamats!
– Tu arī te esi viens no pamatiem…
– Vītols (bijušais teātra direktors – red.) man uz 50 gadiem pasniedza bildi, tā ir teātrī, mājās īsti nav, kur likt. Es uz sevi nemīlu skatīties. Jau tā par daudz, cik var – klausies sevi, redzi sevi, tīksminies ap sevi, aplaudē sev (smejas).
– Daudz spoguļu mājās…
– Spoguļi arī nez kāpēc patrāpījušies daudz. Nebiju pasūtījis, vienkārši tāds interjers.
– Nopietni – es uzminēju?!
– Anna Butele, brīnišķīga dizainere, acīmredzot nejauši pasmaidīja par mani, pat nezinot, par ko stāsts. Kā interjera elementus izmantoja dažādus 20. gadsimta spoguļus… Tas varbūt nebija mans veiksmīgākais laiks teātrī, lielā svētku atgriešanās, kā saku, bija pēc gada vai diviem. Bet Andris Vītols teica – tu jau arī esi viens no stūrakmeņiem…
– Tik viegli neizkustināt – vienalga, kādas vadības nāk.
– Nu! Nevar atrast ne to stūri, ne akmeni.
