Zēna māte atzīst, ka turpmākā ārstēšana gan būs ļoti ilga – fizioterapijas, masāžas, nu jāaizmirst arī par Daniela iemīļoto sporta veidu – futbolu.
Arī pats Daniels spilgti atceras notikušo: “Es todien izgāju no mājas, lai brauktu pie vecmāmiņas un vectētiņa. Gribēju pāriet ielu – sākumā paskatījos uz abām pusēm – no vienas neviens nebrauca, no otras puses brauca trolejbuss, bet viņš it kā apstājās, tāpēc padomāju, ka mani palaiž. Vadītāja neskatījās uz ceļa, kad biju zem trolejbusa, galvu turēju ar roku, sakodu zobus un ievilku vēderu, lai zobi neizkristu,” stāsta zēns.
Lai tiesvedība par notikušo neilgtu gadiem, ģimene piekritusi paātrinātai lietas izskatīšanai, kas nozīmē – bez pierādījumu iztirzāšanas. “No klienta skata punkta raugoties, lai viņš varētu saņemt ārstēšanās izdevumus, arī morālo kaitējumu, tad viņam ir labāk šo apmierinājumu saņemt ātrāk,” pauž zvērināta advokāte Iveta Ļaksa.
Zēna tēvs Edgars stāsta, ka tiesas process bijis neizprotams, trolejbusa vadītājai piespriestais sods – divi gadi nosacīti un autovadītāja apliecības atņemšana uz diviem gadiem. Vecāki uzskata, ja tiesā trolejbusa vadītāja uzvedusies adekvāti, tad pēc sprieduma parādījusi savu īsto būtību: “Viņa teica – “labāk būtu man pateikuši paldies. Par jūsu bērnu baznīcā svecīti noliku.” Pēc sprieduma viņa pat smējās un pa telefonu kādam stāstīja, ka tikusi sveikā vien ar diviem gadiem nosacīti,” stāsta Daniela māte.
Trolejbusa vadītāja joprojām turpina darbu “Rīgas Satiksmē”.
