Neskatoties uz to, ka man jau pāri 60, es cenšos piekopt aktīvu dzīvesveidu – vai nu braucu uz sanatoriju, vai ar vecām draudzenēm uzrīkoju tusiņu uz pāris dienām. Nekas mani netur mājās – ar vīru jau sen esam šķīrušies, bērni izauguši un izveidojuši savas ģimenes.
Abas meitas aizbraukušas uz citu valsts galu pie saviem vīriem, bet dēls joprojām dzīvo pie manis. Es pati mitinos dzīvoklī, piedāvāju dēlam un vedeklai mitināties pie manis, bet viņi negribēja. Bet viņiem ir dārgi īrēt atsevišķu mājokli, tāpēc mans dēls ar sieviņu apmetās pie vīramātes.
Vedeklu apciemot bieži ir neērti, tāpēc brīvo laiku izmantoju kā gribu – vai nu dodos ārpus pilsētas vai ciemos pie draugiem. Aizbraucot iedodu vedeklai dzīvokļa atslēgas, lai viņa aplaista mājas augus, un raugās, lai neviens ļaunprātis nemēģinātu iezagties manā mājoklī. No viņas puses nebija nekādu iebildumu, un man tas bija ērti.
Un tā tas turpinājās, kamēr nesen pie svētku galda, ciemojoties pie dēla, pamanīju salātu bļodu, ļoti līdzīgu manējai. Es visus savus traukus atpazīstu ļoti labi, bet es atceros šo salātu bļodu – tā bija daļa no manas meitas pūra, un pēc viņas aizbraukšanas man tā joprojām ir. Pirmo reizi es noklusēju – daudziem ēdienu trauki ir līdzīgi. Bet citreiz savas vedeklas virtuvē ieraudzīju šķīvjus – tieši tādus pašus, kādi bija manā virtuvē.
Atgriežoties mājās, uzreiz sāku pārbaudīt, vai esmu kļūdījusies vai ne. Apstiprinājās manas aizdomas, ka plauktos nav pietiekami daudz šķīvju, trūkst arī manas meitas salātu trauka. Es biju ļoti dusmīga uz savu vedeklu – es viņai uzticējos, bet viņa pievāca manas lietas aiz muguras un pat neko neteica. Zvanīju savai meitai, lai pasūdzētos, bet viņa mani mierināja, sakot, ka no šiem traukiem ēd ne tikai vedekla, bet arī mans dēls. Tomēr es joprojām esmu aizvainota, vedekla taču varētu vienkārši palūgt šos traukus – man nav žēl, bet viņas rīcība ir tīrā zagšana. Skandālus netaisīju, bet tagad mājas atslēgas atstāju savai kaimiņienei.
