Sarunas turpinājumā viņš stāsta, ka vēlas atpakaļ pie mātes, ka ir drošs par savu atgriešanos un izdzīvošanu, un – ka pēc tam apciemos visas baznīcas un klosterus, jo ir noticējis, ka Dievs viņu sargā.
“Tas ir uz visu dzīvi, tu saproti? Es uz visu dzīvi esmu slims, un es zinu, ka nekad neizārstēšos… […] tu zini, cik es te līķus esmu redzējis? Bez galvas, bez kājām, bez nekā…” valdot asaras, stāsta krievu karavīrs.
Viņš arī piebilst, ka katru dienu redz vairākus dienesta biedrus, kuri paliek par invalīdiem, un vairs nespēj iztēloties “normālo pasauli”, kurā cilvēki dzīvo ikdienišķas dzīves savās pilsētās un ciemos.
VIDEO:
Please include attribution to with this graphic.
