Varētu domāt, ka tas ir n.e.c.i.l.v.ē.c.ī.g.i. Mani vārdi varbūt izklausās šausmīgi, bet pret mazbērniem esmu vienaldzīga. Man ir divi mazbērni. Es nevaru izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Iespējams, ka vainīga ir vedekla, pareizāk sakot, mūsu attiecībās ar viņu kāda dāma vārdā Tatjana p.a.d.a.l.ī.j.ā.s. savās bēdās ar draudzeni.
Mūsu attiecības ar viņu nav tās labākās. Tas notika, tiklīdz viņa kļuva par mūsu ģimenes daļu. Es domāju, ka viņa vēlas paņemt mūsu dzīvokli. Nu, labi, neņem, bet apmaini. Viņa ar dēlu dzīvo vienistabas dzīvoklī, mēs ar vīru trīs istabu dzīvoklī. Mana vedekla man ne reizi vien deva mājienu, ka man vajadzētu pārvākties, kamēr viņa gaida savu otro bērnu.
– “Tev ir viltīga vedekla,” sacīja Tatjanas draudzene.
Tāda viņa ir. Taču, tiklīdz liku viņai saprast, ka manos plānos tādas mājokļu maiņas nav, viņa sāka ar mani manipulēt. Viņa teica, ka neļaus viņai redzēt savus mazbērnus.
Viņa domāja, ka es uztraukšos par situāciju un nekavējoties atdošu viņai savu dzīvokli. Bet nekā! Man tas nemaz nav vajadzīgs, tikai lieka padarīšana ar autiņbiksītēm.
– Un ko tagad? Vai jūs neuzturat kontaktus ar saviem mazbērniem?
– Jūs ko? Es pati nolēmu samazināt mūsu tikšanos skaitu. Jūs zināt, cik skaļi šie bērni var būt, bet es vairs neesmu tajā vecumā – ātri nogurstu. Pietiek, ja viņi brīvdienās atbrauc pie manis.
– Bet tā ir jūsu ģimene, jūsu paša dēla bērni.
Es zinu. Es vienmēr esmu mīlējis savus bērnus no visas sirds un mīlu joprojām. Bet pret pārējiem bērniem esmu pilnīgi vienaldzīga. Tas attiecas pat uz manu bērnu atvasēm. Un man nav pat daļas mazbērnos – tie ir manas vedeklas bērni, nevis mani. Varbūt labāk to paturēt pie sevis, bet tā ir patiesība, un es to nevaru nejust.
