Varētu teikt – vienīgais pieklājīgais, labsirdīgais cilvēks ko satikām šodien. Nonākuši Stradiņu teritorijā no otras puses, meklējam uzņemšanu.Uzņemšanas nodaļa tādā vietā kur nevar pamanīt.
No sākuma iegājām 32.korpusā pa trepēm ne pa rampu.(jo domājām, ka tas ir tikai med. transportam). Pie lifta sēž divi pensionāri (darbinieki). Prasam kur ir uzņemšana. Atbild: ”Nospiediet to podziņu un tur būs uzņemšana”.
Protams atvērās durvis un tā bija uzņemšana bet jau reģistrētajiem pacientiem ar sistēmām utt. Uz mums ļoti augstā tonī māsiņa :”Kas noticis?” Kā jūs tikāt te iekšā?” Bet viņai jau nebija interese cik ļoti nopietni izskatījās kolēģe jo sāpēs locījās.
Izraidija mūs ārā no nodaļas un norādīja ar pirkstu kur iet un “klibojām” uz rampu. Kur vel vajadzēja paņemt numuriņu un gaidīt rindā, kamēr mūs pieņems.
Kopumā stāsta morāle – kas notiek ar mūsu valsti? Kamēr cilvēks saņems kādu palīdzību – aizies pie Dieviem. Patiesībā drausmīga attieksme! Mēs katrs esam cilvēks un tēpēc sagaidām kaut mazliet cilvēcisku attieksmi.
Vēlāk gan Edijs savu ziņojumu izņēma!
