Latviešu svarcēlājas Rebekas Kohas skaļais paziņojums par pievēršanos islāmam un aiziešanu no sporta vietējai sabiedrībai licis iesaistīties diskusijā par sportistes turpmāko iespējamo dzīvi. Redzot ļaužu reakciju, ar Jauns.lv sazinājās Linda, kura jau aptuveni desmit gadus ir laulībā ar musulmani. Viņa pati šo ticību gan pieņēma vien pēc septiņiem kopdzīves gadiem un sarunā lauž vairākus mītus par sievietes dzīvi islāmā.
Linda sevi dēvē par Latvijas lauku bērnu un par savām mājām sauc Gulbeni. Viņa ir bijusi vienīgais bērns ģimenē un vecākus, kā arī pašas meitas un vīru sauc par svarīgākajiem cilvēkiem dzīvē.
Taču dzīvi Linda jau daudzus gadus aizvada Lielbritānijā. Viņas vīrs pēc tautības ir alžīrietis, viņš ir no lielas ģimenes un praktizē islāmu.
“Paldies Dievam!”
“Reliģija mūsu ģimenē bija, bet aprobežojās ar ticību Dievam un Jēzum. Nebija svētdienas skolas, baznīcā gājām tikai kāzās. Tomēr, cik sevi atceros, vienmēr esmu ticējusi, ka ir kaut kas augstāks, kaut kas neredzams, nedzirdams, bet varens. Cilvēki bieži teic, ka netic Dievam, jo netic tam, ko neredz. Bet es esmu pārliecināta, ka katrs vismaz reizi dzīvē ir teicis: “Dievs vien zina,” vai “Paldies Dievam!” Pasaulē ir tik daudz neizskaidrojamu lietu,” stāsta latviete.
Pati Linda 2001. gadā sāka studēt Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) un šobrīd pēc profesijas ir tehniskā tulce referente.
“Šo profesiju izvēlējos, jo man ļoti patīk valodas. Jau vidusskolā sapratu, ka man tās arī ļoti labi padodas. Pēc studiju beigām nolēmu papildināt šīs zināšanas. Tobrīd bija arī sācies lielais aizbraukšanas bums, kad daudziem likās, ka dzīve Anglijā vai Īrijā būs daudz labāka. Arī man tajā laikā tā šķita. Tā nu 2006. gadā es atradu darbu Lielbritānijā, un sākās mana pieaugušā cilvēka dzīve,” atceras Linda.
Ar savu tolaik topošo vīru viņa iepazinās 2009. gadā kādā kafejnīcā: “Pateicām savus vārdus, no kurienes esam. Protams, viņš pateica, ka ir musulmanis, bet es to sapratu jau brīdī, kad viņš nosauca savu vārdu. Pasaule jau tad bija mainījusies – notikumi Čečenijā, Beslanā [skolas ķīlnieku krīze Krievijā, kuru izraisīja čečenu separātistu teroristisks grupējums], ASV 2001. gada septembra traģēdija… Bet es nepiecēlos un negāju projām. Pēcāk muguru mums neuzgrieza arī manas ģimenes locekļi.”
Savu vīru Muhamedu Linda pazīst 11 gadus, no tiem desmit gadus viņi ir precējušies. Vīram ir grāds ekonomikā, savukārt abu četrus un astoņus gadus vecās meitas runā trīs valodās – latviešu, valstij specifiskā alžīriešu arābu dialektā (Alžīrijā saukts par “Darja”) un angļu. Papildus tam Muhameda un Lindas vecākā meita šobrīd mācās arābu valodu.
“Pašreiz savā ziņā dzīvojam starp Latviju un Alžīriju, cenšamies bērniem parādīt un iemācīt abu valstu kultūru. Varbūt vecākā meita sekos manās pēdās un kļūs par tulkotāju,” cer Linda.
Islāmu pieņem vien pēc septiņiem laulības gadiem
Viņa pati teic, ka ģimenes ikdiena aizrit gluži kā vairākumam citu mājsaimniecību – darbi, skola, mājas. Saimei ļoti patīk ceļot, bieži tiek apmeklēts kino, spēlētas galda spēles un rīkoti pikniki.
“Protams, mums ir arī ģimenes strīdi un katra diena nav rožu dārzs, bet vai tā nav jebkuram normālam pārim? Dzīve ar musulmani gan nav šausmu stāsts. Tā ir dzīve ar cilvēku, kurš, tā nu gadās, pēc reliģiskās pārliecības ir musulmanis. Manuprāt, islāms papildina cilvēku. Tam, kurš izprot to un pareizi praktizē, islāms palīdz atrast pareizo ceļu, atbild uz jautājumiem un dod iespēju kļūt par labāku cilvēku. Es pati citiem ar to neuzbāžos, un man neviens nekad nav uzspiedis šo reliģiju. Ar vīru vienmēr esam spējuši atrast kopīgu valodu – gan pirms, gan pēc islāma. Man bija nepieciešami septiņi laulības gadi – Ramadāns, ikdienas lūgšanas, Korāna lasīšana un izprašana –, lai es beidzot nonāktu pie šā pašsaprotamā lēmuma. Līdz šai dienai Korānu esmu izlasījusi kādas 20 reizes un iesaku to kaut reizi izlasīt arī citiem. Ne tādēļ, lai kaut ko uzspiestu, bet varbūt cilvēkiem tādējādi radīsies lielāka izpratne, lai komentētu ar šo reliģiju saistītās lietas. Zināšanu nekad nevar būt par daudz,” pārdomās dalās Linda.
“Ejot pa ielu Latvijā vai jebkurā citā pasaules valstī, neviens no malas nepateiks, kas ir mana reliģija. Un tas ir islāma skaistums. Tas ir sirdī. Tas nav zīmogs vai uzraksts – man nerodas nepieciešamība ikkatrā sarunā ar kādu cilvēku deklamēt, ka esmu islāmticīga. Kas attiecas uz hidžābu – tas ir nopietns lēmums, kuru vēl neesmu pieņēmusi. Ja to reiz uzvelc, noņemt uz visiem laikiem nav vēlams. Tā nav spēle “šodien uzlikšu, rīt – ne!”,” skaidro latviete.
Intervijā ar Jauns.lv par musulmanietēm Linda dēvē arī savas meitas un piebilst, ka viņas radiniekiem ar to neesot it nekādu problēmu.
“Cilvēkiem ļoti patīk komentēt, bet ļoti bieži trūkst zināšanu un pieredzes par kādu konkrētu tematu. Islāms pavisam noteikti bieži ir viens no šādiem tematiem. Man ir grūti saprast, kādēļ lielākā daļa komentāru saistībā ar islāmu un Rietumu sievietēm ir triju veidu – sieviete vai nu tiks sista, vai visu laiku pavadīs virtuvē, vai arī būs viena no trīs, četrām vai piecām citām sievām. Arī mediji ļoti bieži turpina spēcināt šādu sabiedrības domu gājienu. Latvijā islāms nav tik izplatīts un nepastarpināta kontakta ar īstiem musulmaņiem sabiedrībai ir maz. Domāju, ka tādēļ arī ir tik daudz negatīvisma. Skaidrs, ka par islāma tēla graušanu atbildīgi arī tie, kuri sakās esam daļa no šīs reliģijas, taču patiesībā ir tālu no tās. Ak jā, attiecībā uz trešo komentētāju grupu vēlos piebilst – arī Latvijā ir ne mazums vīriešu, kuriem, teiksim tā, sieva nav vienīgā…”
Kā audzināt bērnu sociālo tīklu laikmetā
Vaicāta par to, kā Linda pieiet bērnu audzināšanai, latviete pauž, ka, viņasprāt, tehnoloģijas lēnām grauj pašreizējās paaudzes spēju patstāvīgi domāt. Modernās saziņas ierīces liekot sekot vairākumam, patērēt to informāciju, kura ir visātrāk un vieglāk pieejama, nevis meklēt atbildes pašiem.
“Es uzaugu bez datora un interneta. Mana bērnība bija pļavas, puķes, mežs un ezers. Un tā bija lieliska bērnība! Man nebija un, par laimi, arī tagad nav jāpārdzīvo par to, cik “like” un “share” es šodien esmu dabūjusi, vai cik man ir sekotāju. Arī mūsu bērni telefonu un internetu lieto ierobežoti, bet ne jau tāpēc, ka mēs atņemam viņiem šo brīvību, vai tāpēc, ka esam musulmaņi un mums to aizliegtu pārliecība. Mēs gluži vienkārši cenšamies viņiem iemācīt citas vērtības – cieņu, atbildību, labestību, izpalīdzību, līdzjūtību. Lielākā meita jau pati saprot, ko ir vērts skatīties un kas nekādā ziņā nav viņai atbilstošs,” ģimenes dzīvi un vērtības ieskicē Linda.
“Mūsdienu pasaule manā skatījumā reizēm ir pārlieku liberāla, un vārda brīvība ir zaudējusi savu nozīmi, bet tas jau ir atsevišķs stāsts,” piebilst latviete, “Kas attiecas uz Rebekas [Kohas] izvēli – priecājos, ka viņa ir pievienojusies lielajai ģimenei, bet plašāk komentēt nevaru. Domāju, ka īsti neviens nav tādā pozīcijā, izņemot viņas radiniekus, lai publiski komentētu viņas izvēli. Tas, ka cilvēki komentāros raksta, ka pazīst daudzas meitenes, kurām dzīve ar musulmani ir beigusies slikti, nedod viņiem iespēju tiesāt citus cilvēkus, jo tā nav viņu pašu pieredze. Gribu tikai piebilst, ka pievēršanās šai reliģijai ir atbildība. No brīža, kad cilvēks veic Šahādas rituālu [ticības apliecinājums], viņš ir atbildīgs par saviem darbiem un vārdiem – viņš reprezentē šo reliģiju citiem.
Nākotne Latvijā – vīra ideja
Tuvākā nākotnē Linda ar ģimeni plāno pārcelties uz dzīvi Latvijā. Bažu par iedzīvošanos šejienes sabiedrībā viņai neesot.
“Mēs, latvieši, kopumā esam kolosāli ļaudis. Jebkurā sabiedrībā būs cilvēki ar savu žulti, kuriem šķiet, ka viņi zina visu par visu. Par laimi, tādi cilvēki vienmēr ir mazākumā. Man ir liels prieks medijos lasīt rakstus par jauktajām laulībām. Gribētos, lai tādu ir vairāk, lai sabiedrība ir ieinteresēta, lai saredz ikdienišķo, normālo, pozitīvo tajā. Tādēļ arī vēlējos izstāstīt savu stāstu. Tā kā plānojam pārcelties uz Latviju, vēlējos paust savas domas un pavēstīt lasītājiem, ka viss ir OK! Galu galā arī Sprīdītis saprata, kur ir īstā laime,” teic Linda.
Izrādās, ka nākotne Latvijā ir viņas vīra ideja. Šo 10 gadu laikā vīrietis ir iemīlējis savas sievas dzimto valsti. Muhamedam īpaši patīkot Latvijas dabas un laikapstākļu daudzveidība, kā arī tradicionālā virtuve.
“Vienīgais, kā latviešiem pietrūkst – mazliet vairāk smaidu un atvērtības, viņš saka,” piebilst Linda. Konkrētu ideju par dzīves veidošanu Latvijā pārim esot daudz: “Mans vīrs pārvalda piecas valodas, cerams, ka tas noderēs. Varbūt ir vērts mēģināt iepazīstināt latviešus ar alžīriešu tradicionālo virtuvi? Tad jau redzēs! Esam arī izveidojuši savu blogu, kurš ir saistīts ar ceļojumiem un to plānošanu. Šis stāsts ir tikai maza daļiņa no mūsu dzīves, bet, iespējams, kādam šķitīs saistoši!” atvadoties saka Linda.
Viņas un vīra Muhameda blogu (angļu valodā) iespējams aplūkot šeit: www.catchatrip.co.uk.
