Proti, Krištopans Latvijas sabiedrību aicināja netērēt, bet pārdot visu, ko vien var, maksimāli pieturoties pie naudas, jo tad, kad nāks krīze, spēs gan izdzīvot, gan visu varēs dabūt uz pusi lētāk. Protams, tolaik ekspremjers nebūt nezināja, ka krīzi izraisīs pasaules mēroga pandēmija un smags pārbaudījums graus arī viņa ģimenes biznesu.
Atminoties iepriekšējo sarunu, kurā brīdinājāt ļaudis par tuvojošos ekonomisko krīzi, jāsecina, ka nu ir tas brīdis, kad visi to izjūtam.
Tieši tā. Man vispār ir divējādas izjūtas. Skaidrs, ka būs baigie zaudējumi. Drausmīgi zaudējumi. Visiem.
Jūsu ģimenes pērn dibinātā uzņēmuma plāni par eko ciemata būvniecību arī ir uz pauzes?
Paldies Dievam, ka pašlaik neko nebūvēju! Viss vēl ir plānošanas stadijā. Nedod Dievs, ja man tagad būtu jāaptur celtniecība. Neapskaužu tos, kam tas ir jādara.
Ir kāds cerību stars, ka no visa ļaunuma būs arī kāds labums, piemēram, ka būvniecībā beidzamajos gados uzpūstās cenas varētu kristies?
Protams, ka cerēt varam, bet par šo pagaidām pāragri spriest. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi visa kustība būs apturēta. Pastāv iespējamība, ka bankas ilgstoši apturēs hipotekāro kredītu izsniegšanu; tad man vispār savu eko ciematu celt nebūs jēgas, jo cilvēki vienkārši nevarēs dabūt naudu, par ko mājokļus iegādāties.
Ja runājam par to, kāds labums ir no ļaunuma, tad, manuprāt, lielākais ieguvums ir straujā tiešsaistes jomas attīstība. Beidzot visi bērni Latvijā normāli apgūs mācības no attāluma, un tas ir apsveicams progress. Manai meitai pirms 12 gadiem, kad Amerikā sāka iet 9. klasē, skola izsniedza datoru, un kopš tās dienas viņai ļoti daudzas lietas norisinājās tālmācībā.
Un beidzot sāk strādāt arī elektroniskais paraksts bankā! Līdz 12. martam bankas to neņēma pretī. Tagad – lūdzu! Pat es, sēžot laukos, katru dienu parakstīju pa desmit dokumentiem – ar elektronisko parakstu. Tas vīruss ir piespiedis mūs attīstīties digitālajā jomā.
Kā noprotams, jūs neesat gluži apmierināts ar to, kā Latvijas valdība rīkojas un kādus lēmumus pieņem šajā krīzes situācijā?
Tas ir maigi teikts. Kāpēc es savas ģimenes uzņēmumiem varēju dienas laikā izrēķināt, kādi ir prognozējamie zaudējumi, ja dīkstāve ir mēnesi, divus, trīs, pusgadu un gadu? Un kāpēc, atšķirībā no Vācijas, Latvijas valdība nenāk klajā ar šādiem aprēķiniem? Vai nu nav veikti aprēķini, vai arī, ja ir, tie tiek slēpti. Zini, kā tagad valdība saka: „Palīdzēt mēs jums nevaram, izārstēt nevaram, bet mēs varam jūs sodīt un, ja vajadzēs, arī iesēdināt. Viss ir kārtībā!”
Kad Kariņš televīzijā pēc kādiem trim četriem mēnešiem pateiks: „Ziniet, tik maz naudas mums vēl nekad nav bijis, tāpēc mums ir jāsamazina pensijas”, tad tie visi pensionāri, kas tagad bauro kā traki, ka vajag pagarināt ārkārtas stāvokli, teiks: „Nē, nē, nu gan ļaujiet visiem strādāt!”
Zviedrija dzīvo citu dzīvi, un es nebrīnīšos, ka pienāks diena, kad zviedri par mums smiesies. Kad šis viss beigsies, viņi būs vēl bagātāki, mēs – nabagāki. Viņi atkal visu pie mums izpirks, kas vēl „pa lēto” būs palicis. Ko padarīsi? Bāleliņš ir bāleliņš… Diemžēl bāleliņš un nauda ir divas nesavienojamas lietas.
Jūsu ģimenes bizness arī ir cietis?
Protams! Tās ir tūrisma – izmitināšanas un ēdināšanas – jomas. Viss apstājies. Ko daru? Neko! Vērīgi nogaidu. Gaidu, kad būs labāki laiki. Bez lieka stresa. Vai stress kādreiz ir palīdzējis? Katrā nelaimē ir jāprot izvērtēt visus mīnusus un plusus un pieņemt pareizus lēmumus.
Šī krīze parāda, cik daudz tomēr ir idiotu. Biju domājis, ka viņu ir daudz, bet izrādās, viņu ir daudz vairāk. Tas ir tas, ko esmu saskatījis, kaut palasot feisbukā, komentārus, paklausoties, ko cilvēki runā, – tās ir šausmas.
Un mūsu valdība! Valdība izlielījās, ka palīdzēs visiem, bet faktiski iesita pļauku sejā. Kaut, piemēram, ar punktu, ka dīkstāves pabalsts nepienākas uzņēmumu valdes locekļiem, uzņēmumu vadītājiem. Bet kāpēc? Vispirms jau – likumdošana pieprasa, lai katrā SIA būtu valde. Mana kundze Aija, būdama valdes priekšsēdētāja, pati no rītiem ar slotu mazgā trepes. Divi Aijas uzņēmumi, kuros ir viņa, mūsu meita Nikola un vēl viena darbiniece, katru mēnesi ir nomaksājuši pāri par 10 tūkstošiem eiro nodokļos, to skaitā darbaspēka nodokļus. Tagad, kad viņiem viss ir pilnībā apstājies, ienākumi ir apaļa nulle un nav nekādu nodokļu parādu, mana kundze aizgāja pēc dīkstāves pabalsta, un viņai pateica: „Jūs esat uzņēmumu valdes priekšsēdētāja, tāpēc nesaņemsiet.” Vēl uzzināja – ja cilvēks strādā divos uzņēmumos, viņš pabalstu saņem tikai vienā. Bet nodokļi taču maksāti par abiem! Mana kundze pateica: „Nu ja jau tā, atsakāmies no visiem tā sauktajiem labumiem jeb grašiem, bet lai tad viņi arī atsakās no tiem nodokļiem, ko nākotnē maksāsim. Tas būtu godīgs darījums.”
Šobrīd ļoti uzskatāmi, kā uz delnas, parādās, kādi idioti strādā pie lēmumu pieņemšanas. Tas, ka pilnīgi nejēgas ir valsts pārvaldē, tas ir acīm redzami! Vienīgais cilvēks no visa tā bara, kas pateica, ka valdes priekšsēdētājiem atbalstu liegt ir pilnīga cūcība, bija Mārtiņš Staķis.
Kā, jūsuprāt, reaģēs šie atbalsta atteikuma formā pļauku saņēmušie uzņēmēji?
Sakodīs zobus, cīnīsies un strādās. Daļa izdzīvos, daļa bankrotēs, atkal dibinās uzņēmumus un atkal cīnīsies. Bet attieksme pret tā saukto sabiedrību un sabiedrības pārstāvjiem, kas ir ievēlēti, diemžēl kļūs arvien nicinošāka. Tas ir jāsaprot.
Tāpat kā jārēķinās, ka līdz šim sparīgi apkarotā ēnu ekonomika uzplauks ar jaunu joni. Ko lai tagad dara tie tūkstoši cilvēku, kas atbrauca uz Latviju, kas tika atlaisti no darba Itālijā, Spānijā, Vācijā, Anglijā? Tūkstoši atmuka atpakaļ uz dzimteni. Kur viņi tagad strādās? Ko viņi šeit darīs? Un no kā viņi šeit dzīvos?
Kad mums bija krīze, visi, kas nevarēja iztikt, iesēdās lidmašīnās un aizlidoja. Tagad nav ne ar ko, ne kur aizlidot. Ko tiem cilvēkiem darīt? Par to kāds ir padomājis?
Ne tikai ēnu ekonomika, bet arī noziedzības līmenis, ļoti ticams, palielināsies. Jūsu prognozes?
Neglābjami! Paskatieties, kas jau tagad notiek Sicīlijā! Policija tagad nevis raksta protokolus tiem, kas pārkāpj noteikumus un ierobežojumus, bet gan sargā veikalus no laupītājiem.
Nespēja domāt ekonomiski ir Latvijas sabiedrības izteikta problēma. Viena liela daļa to, kas pašlaik notiek, vispār uztver kā rotaļu. Kas tad man – pasēdēšu mājās ar bērniem. Bet kādā brīdī beigsies nauda, par ko maizi nopirkt. Un ko tad? Tas ikvienam ir jāsaprot, ka vīruss ne mēnesī, ne divos, ne trijos nepazudīs… Mums ir jāmācās ar to sadzīvot, neiznīcinot savu ekonomiku.
Un Latvijai ir jābūt ļoti gudrai un stiprai, jo jāņem vērā, ka pilnībā paralizēts ir ne tikai tūrisms, ēdināšana, avio un transporta nozares, bet smagi apdraudēta ir arī mūsu lielākā bagātība – mežu industrija. Jau tagad redzu, ka koksnes cenas strauji iet uz leju. Koksnes eksports ir apturēts, uz Angliju sūtāmie dēļi stāv ostā, gateri pilni.
Vēl viens emigrācijas vilnis ir neizbēgams. Un vairāk aizbrauks, nekā tagad atbēga mājās. Pie pirmās iespējas cilvēki brauks prom.
Bet tagad visi pašizolējas, skrien pa pārtikas lielveikaliem, pēc tam atgriežas mājās un ēd. Pats no Berģiem braucu pārtiku pirkt uz “Depo”. Tur cilvēku pilns! Skatījos, pilni rati ar ēdamo; tagad ir pavasaris, cilvēki ir pārvākušies uz dārza mājiņām. Pilni rati ar kūdru, minerālmēsliem, sēklām… Bet šis vēl ir tikai sākums. Paskatīsimies, kas notiks, kad cilvēkiem nauda izsīks.
Vācijas Hesenes pavalsts finanšu ministrs Šēfers palēca zem vilciena. Cilvēks 54 gadu vecumā izdarīja pašnāvību, viņš neizturēja izmisumu Covid-19 krīzes dēļ. Un nebūs brīnums, ja arī pie mums pašnāvību skaits krīzes dēļ strauji uzlēks uz augšu. Piemēram, viens ļoti gudrs amerikāņu profesors teica, ka blakusefekti cilvēcei radīs daudz, daudz lielāku kaitējumu nekā pats Covid-19.
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla “Kas Jauns” dubultnumurā!
