Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī izolatorā bijusi gan bojāgājusi 34 gadus vecā Liene Liepa, gan Diāna Šteinberga, kuru turp pārveda no Kuldīgas. Liene bijusi Diānas meitas vecumā un piecas dienas viņas plecu pie pleca cīnījušās pret vīrusu.
Dienu pirms tam Diāna Kuldīgas slimnīcā iestājās ar smagām galvassāpēm un aizdomām par ērču encefalītu. Taču pēc testa izrādījās, ka ir arī Covid-19 pozitīva. Un viņu steigšus pārveda uz Ventspili.
LASI ARĪ: Viņķele skarbi izteikusies par Jaunā 2021. gada svinībām Latvijā!
“Pieveda mani cieši pie durvīm, ielaida. Galvenais – lai nekur neskaros! Nokļuvu iekšā. Sēž meitene uz gultas ar skābeklīti. Un prasa man: kā jūties? Es trīcēju no visas tās pārvešanas,” atceras Diāna.
Liene izstāstījusi, ka nedēļu mocījusies mājās, tad atvesta uz Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu. “Liene mani brīdināja – tu zini, kad nāk iekšā, uzreiz maska jāvelk. Bet man tik šausmīgi sāpēja galva. Liku masku ap kaklu. Un es viņai prasu: bet tev tas skābeklītis, vai tev vajag? Mani tas netraucē!”
Liene nav varējusi paiet, un Diāna, spītējot galvassāpēm, pavadījusi viņu uz labierīcībām. Liene atvainojusies katru reizi. Par ārstiem Diāna nevarot pateikt neviena slikta vārda.
Taču pats elementārākais – kaut vai silts ēdiens – izolatorā nebija pieejams. “Es prasu: un kā tas ēdiens? Esot tādos maisiņos priekšnamā. Ārā. Jābūt uz krēsliņa,” atklāj Diāna.
Covid-19 pacienti Ziemeļkurzemes slimnīcā izvietoti Infektoloģijas nodaļas izolatoros. Tās ir telpas ar divām ieejām, viena no tām ir no āra. Tieši ārā tika atstātas arī brokastis, pusdienas un vakariņas. Lienei nebija spēka ēdienam aiziet pakaļ.
“Ēdiens ir auksts. Protams! Es Lienei pienesu klāt. Tēja auksta. Prasu – Lienīt, tu dzersi? Liene saka – man vajag ko siltu,” stāsta Diāna.
Māsiņa paskaidrojusi, ka tuvinieku pienesumi nav aizliegti. Šo situāciju atrisināja Diānas meitas atvestā tējkanna. Tad gan Diāna vārījusi pašas lasīto liepziedu tēju.
Izolatorā bijis šauri un auksti. Abas gultas salīdzinoši tuvu. “Es gulēju kā teltī. Viss bija vaļā. Kā kāds ienāca, durvis atstāja vaļā,” stāsta Diāna.
Bieži vien sistēmu nācās ņemt nost pašai. Īpaši, ja vajadzēja uz labierīcībām.
Katru nakti Diāna klausījās, kā Liene cīnās pēc elpas
“Visas naktis Liene smagi mocījās…” atceras Diāna. “Mocījās… to skaņu, ka trūkst tas skābeklis…” Viņa pati mudinājusi Lieni, lai saka ārstiem, ka ir slikti: “Tev vajag varbūt Rīgu? Tur ir ārsti, aparatūra!”
“Tad viņai atnesa “Ventolīnu” paelpot. Dzirdu: viņa saļima un ar galvu pret sienu. Nokrīt. Es lecu pie viņas. Tikai nekusties. Acis uz visām pusēm. Nevarēju no bailēm pakliegt. Meklēju telefonu. Zvanu māsu postenim.”
To, vai palātā bijusi kāda trauksmes poga, Diāna nezina. Vismaz teicis par to neviens neesot. Visa saziņa notikusi, zvanot māsu postenim pa mobilo tālruni. “No šausmām neatceros, cik ilgs laiks pagāja. Atnāk medmāsa gados, bet mums ir jāieceļ Liene gultā. Viņa padauza pa durvīm – atsūtiet vēl kādu. Es nevaru to skatu, kā tā Liene rāpoja uz to gultu,” atminas Diāna.
Otra epizode, kur abas izjuta to, ko nozīmē gaidīt, kamēr personāls apģērbjas individuālajos aizsargtērpos, bija tad, kad Lienei pa degunu sāka tecēt asinis. Tās nebija apturamas.
Diāna atkal zvanījusi uz māsu posteni: “Man saka – pielieciet kaut ko aukstu. Ko? Dvieli! Es vēl atceros, ka satinu tualetes papīru daudz, daudz, liku zem aukstā ūdens krāna un mēģināju palīdzēt.”
Uzzinot, ka viņu tomēr pārvedīs uz Rīgu, Liene ļoti pārdzīvoja. “Es viņu sapucēju, smaržiņas iedevu. Matiņus uz augšu saņēmu, nebija taču mazgāti. Sapucēju smuki,” saka Diāna.
Diāna saka, ka paklausīgāku pacientu par Lieni grūti iedomāties. Viņa klausīja ārstus, izpildīja visus norādījumus. Gulējusi uz vēdera. Elpojusi skābekli.
“Es nezinu, kā ir citās palātās. Mani ar gultu iestūma stūrī. Es sēdēju un drebēju, kad aizveda Lieni prom uz Rīgu. Tas acīs stāv. Es naktī pamostos. Visu pirmo nedēļu raudāju. Negulēju,” stāsta Diāna. Pēc pārvešanas uz Rīgu Liene mira.
Kā būtu, ja Liene būtu uz Rīgu pārvesta ātrāk? Šis jautājums Diānai nedod miera. “Vajadzēja to aprūpi savlaicīgi. Ir vajadzīgs uzturs, siltums. Vajag skatīties pacientam līdzi. Un es domāju, ja tur kāds vecītis viens, kāds pensionārs – kā viņam iet? Mēs vismaz viena otru atbalstījām,” saka Diāna.
Tagad mazas lietas atgādina notikušo palātā un sastapto Lieni: “Kā viņa turēja to tējas krūzi. Priecājās par to, kā smaržo. Man sirdī ir tik smagi.” Kuldīgas pašvaldība pēc ārstes ierosinājuma tagad Diānai nodrošina psihologa palīdzību.
Liepu ģimenei šī ir dubulta traģēdija
Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā no vīrusa mira arī Lienes tētis. Kādu laiku Ventspilī ārstējās abi. Kāpēc uz Rīgu nepārveda arī tēti? Vai Lienes pārvešana uz Infektoloģijas centru ātrāk nebūtu glābusi māsas dzīvību?
Lienes brālim Kalvim Liepam ir daudz jautājumu un viņš tos adresēs Veselības inspekcijai: “Gribētu saņemt atbildes uz daļu jautājumiem, ko varbūt varētu sniegt Veselības inspekcija vai kas ar to darbosies. Ir daudz neskaidru jautājumu, uz kuriem nav atbildes.
Cik reizes dienā Covid-19 slims pacients tiek apmeklēts? Ja tētis saka – neviens neatnāk, katetrs jau stundu tek gultā, tad ierīkojiet kaut vai kameras.”
Tikmēr zvērināta advokāte Solvita Olsena, kuras specializācija ir tieši ārstnieciska rakstura jautājumi un pacientu prasības pret slimnīcām, uzsver, ka šajā gadījumā var runāt ne vien par aprūpes trūkumu, bet pat palīdzības nesniegšanu.
Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas galvenais ārsts Edijs Ilziņš skaidro, ka infektologs palātā ieiet vienu reizi dienā. Medicīnas māsas vismaz trīs. Par Lienes ārstēšanu galvenais ārsts konsultējies arī ar speciālistiem Rīgā, abās lielākajās slimnīcās.
LASI ARĪ: Slavena Astroloģe, kura paredzēja Covid-19, atklāj, kādi būs Ziemassvētki
“Mēs ārstējam nevis simptomus, bet slimību. Vadāmies pēc vadlīnijām, ko izstrādājusi gan RAKUS, gan Stradiņa slimnīca. Par šo konkrēto gadījumu es konsultējos ar abu slimnīcu pārstāvjiem, bet specifiska ārstēšana nav pieejama,” stāsta slimnīcas galvenais ārsts.
Zāļu tieši pret Covid-19 vēl nav, bet stāvokļa pasliktināšanās nereti notiek ļoti strauji. Tā notika arī ar Lieni.
