Pēc astoņu gadu prombūtnes neatpazīst miesīga māte
Cerības stars viņa dzīvē pavīdējis, kad Kārlis, ceļojot no cietuma uz cietumu, nonācis pie iespējas strādāt, samaksā par trīs nostrādātām dienām izpelnoties vienu dienu nost no piespriestā soda.
Būtiski, ka pirmā iespēja šādi saīsināt izciešamo sodu izčibējusi gaisā, jo Kārlis, nezinot par sekām, par izdarīto darbu pieņēmis samaksā naudu, domājot, ka tā pienākas kopā ar cietumsoda saīsināšanu. “Izrādījās, ka tā nemaz nebija. Pēc skaidrošanās tiku iemests atpakaļ tajā pašā murgā vēl uz vairākiem mēnešiem!” viņš atceras.
Beigās aiz restēm Kārlis nosēdēja piecus gadus un četrus mēnešus. Atlidojot mājup, lidostā puisi sākumā neatpazina miesīga māte. Arī viņš savu māti sākumā neesot varējis atpazīt. Tas bija 2014. gadā – teju astoņus gadus pēc tam, kad Kārlis pameta Latviju, lai dodos pelnīt Anglijā.
Kādu brīdi viņš strādājis Jūrmalā, būvniecības jomā, taču pavisam drīz atkārtoti secinājis: “Nevar normāli nopelnīt.”
Atšķirībā no iepriekšējās reizes, puiša tālākie ceļi šoreiz veduši uz Beļģiju, kur, pateicoties paziņām, izdevies atrast pirmo normālo, stabilo darbu. Dzīvojamo telpu sākotnēji dalījis ar kādu citu, taču algā saņēmis 1600 eiro mēnesī.
Šobrīd Kārlis ir precējies, īrē māju, ir nopircis suni, paspējis iegūt autovadītāja apliecību, bez kuras Beļģijā nekādi nevarot atrast darbu, un pat pamanījies gada laikā apgūt franču valodu. “Viss tā, kā pienākas,” viņš piebilst.
Par visu iepriekš piedzīvoto Kārlis šobrīd izsakās lakoniski – no tīņa, kuru vilinājusi gangsteru dzīve, viņā neesot palicis nekas.
Tiem, kuri savas dzīves laikā varētu saņemt līdzīgu piedāvājumu pelnīt “reālu piķi”, Kārlis iesaka apzināties, ka brīvībai nav cenas.
