“Puskilogramu norīsi – dabūsi piecus tūkstošus”
Viss sācies, kad izrādījies, ka jaunajā mājvietā puisis nespēj sadzīvot ar drauga ģimeni. Arī ar darba meklējumiem nav veicies.
“Satiku vienreiz kādu latvieti, runājām, sāku sūdzēties, ka man nav darba un naudas. Viņš man pretī pasmējās un teica – ved narkotikas! Es padomāju – kāpēc nē, varbūt laba ideja! Saku viņam – pastāsti man vairāk par to! Viņš man atbildē saka, ka neko vairāk pateikt nevar, taču var iepazīstināt mani ar dažiem lietuviešiem,” stāsta Kārlis.
Intervijā Kārlis neslēpj, ka gangsteru dzīves veids caur filmām un seriāliem viņu uzrunājis jau pusaudžu gados – interesēja, patika, aizrāva. “Viegla nauda – kāpēc nē? Kad biju mazāks, man pavisam noteikti bija krimināls prāts,” sevi bērnībā raksturo puisis.
Tikšanās ar lietuviešiem notikusi Londonā. Kāds no lietuviešiem, pārliecinoties, ka puisi tik tiešām interesē piedāvājums, paziņojis, ka būs jābrauc uz Kanādu: “Vajadzēs tev rīt kapsulas, viņš man saka. Puskilogramu norīsi – dabūsi piecus tūkstošus. Es piekritu.”
Šāds brauciens uz Kanādu Kārli iepriecinājis vēl vairāk, taču pie nākamās kontaktpersonas puisim paziņots, ka Kanādas brauciens nenotiks – jādodas būs uz Venecuēlu.
“Sākumā biju šokā. Taču tad man pateica, ka tomēr nebūs jārij kapsulas – man iedos somu,” piebilst Kārlis. Beigās viņš tomēr piekritis, un dažu dienu laikā viss bijis sakārtots braucienam.
Venecuēlā “iztīra kabatas” un nozog pasi
Saskaņā ar plānu, somā, kuru Kārlim jādabū pāri Venecuēlas robežai, tiktu paslēpts viens kilograms kokaīna: “Man teica, ka viss būs tā sataisīts, ka no malas neko nevarēs pateikt. Es pats nemaz nezināšot, kur tieši tās narkotikas ieliktas. Pa virsu būs dažādas personīgās mantas. Tieku līdz Londonai – dabūju savus piecus tūkstošus un, ja gribu, braucu atkal.”
Pēc gara lidojuma, nogurdinošu formalitāšu un spāņu valodā sastādītu dokumentu kārtošanas lidostā, Kārlis izgājis Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās.
“Iekāpu mašīnā un man saka, ka jāpagaida vēl viens cilvēks, kurš atlidojis. Izrādās, tas bijis kāds aizdomīgs tipiņš, kuru es jau lidmašīnā ievēroju pievēršam man uzmanību, skatāmies uz mani,” turpina Kārlis.
Tālākais uzdevums – abiem palikt hotelī divas nedēļas. Pēcāk katram ar savu lidojumu un kravu jādodas atpakaļ.
Jau tā riskantās situācijas stabilitāti iedragājusi kāda nelaimīga nejaušība – Kārlim sabiedriskajā transportā kopā ar kabatas saturu nozagta pase. Arī vietējie bandīti ar kuriem puisis sadarbojies piekrituši, ka risks tikt pieķertam nu ir manāmi pieaudzis.
Problēmu Kārlis risinājis, dodoties pie Latvijas konsula Karakasā. Uz jautājumu, kādi ceļi atveduši viņu uz Venecuēlu, puisis atbildējis, ka apciemo draugu. Viena no darbiniecēm pat sajaukusi viņu ar kādu citu latvieti, kurš esot rakstījis e-pastus, teicis, ka grib apciemot valsti.
Kārlis vien piebalsojis. Darījis visu, lai tikai ātrāk tiktu pie palīdzības, ātrāk tiktu cauri lidostas drošībai un nonāktu galamērķī. Pretī saņēmis papīrus, kuri ļauj to izdarīt 14 dienu laikā.
“Gringo – panāc šurp!”
“Tas bija 2009. gads, jūnijs – tieši tajā dienā, kad Maikls Džeksons atdeva galus, man bija paredzēts lidojums [Maikla Džeksona nāves datums ir 2009. gada 25. jūnijs]. Sākumā vēl iebraucām kādā dzīvoklī, jo bija jāpaņem tā soma. Iedeva vēl žurnālu rokās un teica – kad iesi iekšā lidostā, izliecies it kā tu lasi žurnālu,” stāsta Kārlis.
Aptuveni 20 metrus no bagāžas nodošanas punkta stāvējuši seši karavīri ar suņiem. Kārlis izgājis viņiem cauri. Pēkšņi “check-in” procedūru un sarunu ar lidostas darbiniekiem pārtraucis kāds no karavīriem.
“Gringo – panāc šurp! Zini kā, viņi visus baltos tur par “gringo” sauc. [Gringo – spāņu valodas reģionos, primāri Latīņamerikā lietots, bieži nicinošs apzīmējums baltādainajiem]. Mēģināju skaidroties angļu valodā, taču nekas tur nesanāca,” atstāsta puisis.
Pēcāk Kārlis kopā ar savu somu ievests kādā lidostas telpā. Sirds situsies kā traka un bijis skaidrs, ka “visa šitā narkotiku padarīšana aizies neceļos”.
“Viņi vēra vaļā to somu. Es pat nebiju lietas kursā par to, kas man tur ir iekšā. Izvilka kaut kādas jocīgas, nesmukas bikses. Izmērs – acīmredzami vairākas reizes par lielu. Viens no viņiem man tad prasa – tās ir tavas? Es nezināju, ko viņam teikt,” smejas Kārlis.
Narkotiku kontrabandistu sagatavotā soma izrādījusies šūta kopā tikpat pavirši, cik pats plāns. Gar malām varējis redzēt, kur ir atplēsts un atkārtoti, nevīžīgi aizšūts. Griežot somu ar nazi, pavisam drīz gaisā parādījies arī baltais pulveris.
“Tolaik pie sevis galvā domāju, ka ir vakars galīgākais. Biju šoka stāvoklī. Tad viņi vēl pārbaudīja vai tas ir heroīns, vai kas cits. Noskaidrojās, ka tas ir kokaīns. No tā brīža man virsū bija roku dzelži, sākās īstā jautrība,” iekrišanu atceras Kārlis.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
