Braucu šorīt uz darbu. Noskaņojums, ja godīgi, ne šāds, ne tāds, pie tam es jau nedaudz kavēju. Otrajā pieturā mikriņā iekāpa vecītis ar spieķīti. Viņš paņēma no kabatas sīknaudu un sāka to skaitīt. Tad pastiepa roku vadītājam un teica: ”Paņemiet, lūdzu, es labi neredzu, pietiek te vai nepietiek, bet man nākamajā pieturā jāizkāpj.”
Cik sapratu, tad vecītim naudiņas nepietika. Domājot, ka šoferis tūlīt sāks rāties, jau ķēru pēc maka, lai iedotu trūkstošo summu. Bet tad notika negaidītais.
Mikriņa vadītājs deva naudiņu atpakaļ vecītim un teica: „Ko tu, tēvs, ņem! Atstāj sev, arī braukt tev te tikai tādu nieku vien vajag. „Vecīti tāda vadītāja reakcija, maigi sakot, izbrīnīja, arī visus pasažierus, protams.
Biežāk jau var redzēt īgnus un ērcīgus mikriņa auto vadītājus, bet te tāda sirsnība un labvēlība!
Vecītis paņēm savu naudiņu un klusi noteica: „Paldies!” Pirms izkāpšanas savā pieturā viņš atkal pateicās šoferītim. Viņs uz to atbildēja: „ Nav par ko! Dzīvo vesels, tēv!”
Liktos, kas tur tāds sevišķs – neko īpašu taču neizdarīja. Bet vadītājs varēja noreaģēt savādāk, tā, kā nereti notiek… Bet cik patīkami bija vecītim! Viņam tas nav nekāds sīkums.
Šis notikums viesa man cerību, ka viss vēl nav zaudēts, ka šajā pasaulē vēl ir labi cilvēki, kas ir spējīgi uz īstiem, lai arī maziem labiem darbiem. Tieši šie labo darbu „saules stariņi” padara gaišu mūsu pelēko ikdienu un vienā sekundē uzlabo garastāvokli.
Paldies šim autovadītājam par brīnišķīgo rītu! Esiet laipni viens pret otru!
