Iemācījām raudāt..viņš naktīs zināja, ja raudās, visi būsim pie viņa gultiņas.. un mierināsim..
Atceros pirmo viņa barošanu ar pudelīti..pirmais jau man kā mammai, kurai nav nekadas saprašanas par piena maisījumiem… aptiekāres pārmetumu…mammīt, ko jūs vakar bērnam ēst devāt?…
Es ar asarām acīs tik nošņurkstēju…Vakar viņš bija citur…tik daudz ir bijuši pārmetumi no svešiem cilvēkiem pa šiem gadiem…. Paraudu….bet tas mūs ir darījis stiprus..ļoti stiprus..un līdzcietīgus..tajā vakarā barojot viņu turot rokās…nomocijāmies….
Neparko nevarējām viņu pabarot…grozījās uz visam pusēm…rociņas lika priekšā sejai…it kā baidoties..bet pēc pāris dienām saprata, cik labi un droši ir rokās mums viss prasa mazliet vairāk laika un pacietību..varbūt viss būtu savādāk…ja ne tāda mūsu izvēle…mazāk problēmu..
Bet mēs tajā augusta vakarā ieguvām dzīvei jēgu….un kaut ko tiešām izdarījām…
