Kas motivēja cilvēku, kurš mīl, pēkšņi kļūt par “zvēru” un izdarīt pirmo sitienu?
Mēnesi pirms manas pazušanas viņš man pirmo reizi iesita. Lūdza piedošanu, teica, ka tas noticis nejauši. Tas notika strīda laikā, es viņu pēc sitiena pagrūdu, teicu, ko tu dari. Viņš man lūdzās, un es piedevu.
Sitiens nekalpoja kā trauksmes signāls?
Nezinu, vai vientulība bija tā, kas aptumšoja man prātu, bet es piedevu un aizmirsu. Sākumā jutos ļoti komfortabli ar viņu, nekad nevarēju pat iedomāties, ka viņš varētu man iesist. Ātri pieķēros, gribēju līdzās cilvēku, kurš mani mīl, un es ticēju, ka viņš mīl. Viņš prata skaisti runāt, piemeklēt pareizos vārdus.
Skaisti runāt?
Teica, ka mīl mani, ka darīs manis dēļ visu. Runāja par iecerēm sapelnīt naudu un veidot ģimeni, teica, ka vēlas bērnus. Es ļāvos viņa sapņiem un sapņoju kopā ar viņu.
Kad notika lielais lūzuma punkts?
Kā jau ierasts, pēc darba atnācu pie viņa, un man zvanīja kolēģis, teicu, ka nevaru runāt, un tas viņu nokaitināja. Viņš sāka mani brutāli sist, sasita manu telefonu un teica, ka nekur es vairāk neiešu. Mana seja bija sadauzīta violeta. Visas 3-4 dienas, kuras pavadīju viņa dzīvoklī, mani sita katru dienu. Pēc viņa redzēju, ka viņam vispār nav manis žēl. Vīrietis, kuru mīlēju, bija izgaisis.
Jau rīt lasi intervijas turpinājumu, kurā Māra pastāstīs par piedzīvoto gūsta laikā un centieniem izdzīvot.
