Šis paziņojums ielēja eļļu ugunī. Cilvēki bija nikni, ka prezidents pats nav atvainojies un ka atvainošanās saturēja melus, proti, protestētāju svilpieni, kas būtu varējuši satraukt prezidentu, sākās tikai pēc himnas:
“Levits personīgi nekur nav atvainojies – nav tāda video. Pie tam tur tika melots, ka viņu samulsinājuši svilpēji, jo svilpšana sekoja PĒC himnas”;
“Bet kāpēc pats Levits nepateica, jā, sanāca “šaize”, biku biju satraucies un aizmirsās, vairāk tā nedarīšu, vainīgs. Gan jau būtu ok, tauta saprastu un piedotu. Tagad tikai sačakarēja vēl vairāk, tik nevīrišķīgi, neveikli un tizli”;
“Tā nav atvainošanās, bet ņirgāšanās turpinājums”;
Prezidenta kanceleja, kas atvainojās itkā prezidenta vārdā, bez sīkiem meliem iztikt nevarēja. Kad skanēja Latvijas himna, neviens nekliedza un nesvilpa, kas prezidentam varēja radīt “satraukumu”. Vai Latvijā var būt armijas virspavēlnieks ar tik labilu psihi?”.
