Cienījams vecums un nopietnas hroniskas slimības (diabēts, sirds un asinsvadu, elpceļu un onkoloģiskās slimības) palielina Covid-19 smagas gaitas un letāla iznākuma iespējamību. Taču tas neatceļ risku gados jaunākajiem un veselajiem – kā pandēmijas otrā gada beigās norāda Pasaules Veselības organizācija, “inficēties ar koronavīrusu, smagi saslimt un nomirt ar Covid-19 var jebkurš cilvēks jebkurā vecumā”.
Vēl jo vairāk, šajos divos gados dažādās valstīs tika fiksēti gadījumi, kad, esot pakļauti inficēšanās riskam līdz ar citiem, daži cilvēki ne tikai nesaslima – pat bez simptomiem, – bet vispār neinficējās. Zinātnieki pēta šo cilvēku imūnsistēmas aizsargmehānismus, cerot, ka tas palīdzēs atrast jaunas metodes cīņā ar Covid-19.
Patogēna aborts
Pandēmijas pirmā uzliesmojuma laikā Londonas Universitātes koledžas zinātnieki novēroja grupu ārstu un medmāsu, kam ik dienas bija augsts risks inficēties slimnīcās, kas bija pilnas ar Covid-19 pacientiem. Mediķiem regulāri tika veiktas asins analīzes. Pētījuma rezultāti publicēti 2021. gada novembrī zinātniskajā žurnālā “Nature”.
Zinātnieki secināja, ka apmēram desmitajai daļai šo mediķu, kas bijuši garantētas inficēšanās apstākļos, neparādījās nekādi saslimšanas simptomi. Testu rezultāti bija negatīvi.
Viņu imūnsistēma kaut kādā veidā spēja atvairīt koronavīrusu visagrīnākajā inficēšanās posmā, vēl pirms tam, kad tas bija paspējis pavairoties. Notika tā dēvētā abortīvā infekcija, kad ielauzies patogēns vienkārši neizdzīvo “saimnieka” organismā.
Visiem novērojamajiem asinīs nebija antivielu, kas izstrādājas, inficējoties ar Covid-19 vīrusu. Toties tur atradās imūnsistēmas T-šūnas, kuras atpazīst un nogalina vīrusa skartās šūnas un nodrošina ilgstošu aizsardzību, tostarp arī bez antivielu palīdzības.
Vairākums izstrādāto Covid-19 vakcīnu ir vērstas pret virspusē esošo pīķa proteīnu, kurš veido “kroni” un palīdz vīrusam iekļūt šūnā. Vakcīnas māca imūnsistēmu “ieraudzīt” šo vīrusa daļu un atpazīt to kā ienaidnieku.
Savukārt T-šūnas “redz” dziļāk – tās atpazīst vīrusa iekšējos proteīnus, kas ir svarīgi, lai tas vairotos. Šie proteīni ir ļoti līdzīgi visiem radniecīgajiem koronavīrusa veidiem, tostarp arī diezgan nevainīgiem (kuri izraisa, piemēram, sezonālo saaukstēšanos). Vēršot vakcīnas pret šīm iekšējām daļām, var iegūt efektīvāku aizsardzību pret jauniem Covid-19 variantiem, cer zinātnieki.
Kā parādīja turpmākās analīzes, “koronaspecifiskās” T-šūnas vēl pirms pandēmijas bija to mediķu asinīs, kuri izrādījās neuzņēmīgi pret Covid-19.
Iespējams, tāpēc, ka darba dēļ viņiem biežāk nākas saskarties ar infekcioziem patogēniem, viņu imūnsistēma bija labi trenēta. Tomēr paliek jautājums – kāpēc tā nenotika ar vairākumu viņu kolēģu, kuri inficējās ar koronavīrusu, slimoja un nomira.
Par pirmās grēkā krišanas lietderīgumu
Vēl viena hipotēze izskaidro dažu cilvēku noturību pret jauno koronavīrusu ar tā dēvētā pirmā antigēnu grēka fenomenu jeb tā saukto imūno nospiedumu.
1960. gadā amerikāņu epidemiologs Tomass Frensiss pieļāva, ka cilvēka imūnsistēma acīmredzot tiek programmēta izstrādāt antivielas pret pašu pirmo gripas vīrusa celmu, ar kuru tā saskaras.
Tāpēc pieaugušajiem mēdz būt vieglāk tikt galā ar sezonālo gripu, kad vīrusa celms ir līdzīgs tam, kurš izraisījis viņu bērnībā pārslimoto gripu, jo imūnsistēma bieži atceras šo “pirmo grēku” un dod adekvātu atbildi.
Iespējams, imūnatbildi uz Covid-19 analoģiski veido atmiņa par iepriekšējām inficēšanās reizēm ar SARS-Cov-2 radiniekiem – saaukstēšanās koronavīrusiem.
Grupa ASV Pensilvānijas Universitātes zinātnieku salīdzināja asins paraugus, kas ņemti tiem pašiem cilvēkiem pirms pandēmijas un pēc inficēšanās ar Covid-19 vīrusu. Tiem, kuri bija pārslimojuši saaukstēšanos, kuru bija izraisījis mazāk bīstamais koronavīruss OC43, asinīs bija antivielas pret šo patogēnu. Pēc inficēšanās ar Covid-19 vīrusu organisms tūlīt pat sāka tās izstrādāt. Tiesa, šīs antivielas nevarēja apturēt jaunā koronavīrusa iekļūšanu šūnās, tātad aizsardzību praktiski nesniedza.
Pagaidām nav skaidrs, vai konkrētā cilvēka imūnatmiņa par pirmo inficēšanos ar koronavīrusu bērnībā sniedz papildu aizsardzību vai faktiski kavē imūnatbildi. “Pašlaik viedokļi par to ir visai polarizēti,” žurnālā “Nature” citēts Oksfordas Universitātes virusologa Kreiga Tompsona teiktais.
Dažos gadījumos imūnais nospiedums izrādās lietderīgs. Tā, “cūku” gripas H1N1 pandēmijas laikā 2009. gadā zinātnieki konstatēja, ka šajā vīrusā saglabājušies vairāki svarīgi iepriekšējo sezonālo gripas variantu epitopi (t.i., daļas). Cilvēkiem, kuri agrāk pārslimojuši šos variantus, bija laba imūnatbilde uz H1N1, norāda Pensilvānijas Universitātes mikrobiologs Skots Henslijs.
Tomēr tāda imūnatmiņas atmošanās var arī kaitēt.
Dažkārt antivielas, kas izveidojas nospieduma rezultātā, ne pārāk labi tiek galā ar organismam nepazīstamo infekciju, taču to izstrādāšana nomāc “naivo” (ar patogēnu kontaktā vēl nebijušo) B-šūnu aktivāciju, kuras varētu izstrādāt efektīvākas antivielas.
Grupa Oksfordas Universitātes zinātnieku pētīja to Lielbritānijas iedzīvotāju asins paraugus, kuriem pēc inficēšanās nebija simptomu, un salīdzināja tos ar to cilvēku asins analīzēm, kurus Covid-19 novedis kapā. Tika konstatēts, ka salīdzinājumā ar tiem, kuriem pēc inficēšanās nebija simptomu, smagi slimojušajiem asinīs bija mazāk antivielu, kas vērstas pret pīķa proteīnu (to pašu, kurš palīdz vīrusam iekļūt šūnās). Pēc pētnieku domām, imūnsistēmas “atmiņas” par pīķa proteīnu un mazāk iedarbīgu antivielu izstrādāšana varēja kavēt adekvātāku imūnatbildi tiem, kuri neizdzīvoja.
Gēns, kurš “atver durvis” vīrusam
Oksfordas Universitātes zinātnieki paziņojuši, ka atraduši gēnu, kura klātbūtne norāda uz divkāršu risku, ka varētu tikt skartas plaušas vai ka Covid-19 varētu izraisīt nāvi. Novembra sākumā publicētajā pētījumā teikts, ka gēna LZTFL1 “bīstamā” versija traucē plaušu alveolu sieniņas izklājošā epitēlija aizsargmehānisma darbību.
Koronavīruss iekļūst šūnās, ar savu pīķi saistoties ar angiotenzīnu konvertējošo enzīmu 2 (AKE2). Mijiedarbojoties ar koronavīrusu, šūnas samazina AKE2 daudzumu virspusē, tā mazinot “iebrukuma” iespējas. Gēns LZTFL1 aptur šo procesu, palielinot plaušu šūnu ievainojamību, saskaroties ar koronavīrusu.
Tika arī secināts, ka šī gēna izplatība nav etniski vienmērīga, – pētījumā tas tika konstatēts apmēram 60% Dienvidāzijas izcelsmes cilvēku, bet tikai 15% cilvēku ar eiropeisku izcelsmi.
Un, lai gan te ir nozīme arī daudziem citiem faktoriem, tostarp arī sociālekonomiskiem, “ģenētiskā” versija daļēji izskaidro faktu, ka Covid-19 pirmā un otrā uzliesmojuma laikā Lielbritānijā 2020. gadā risks nomirt ar Covid-19 Dienvidāzijas izcelsmes cilvēkiem bija piecas reizes lielāks nekā baltādainajiem iedzīvotājiem.
Zinātnieki uzskata par svarīgu to, ka šis gēns, kas postoši ietekmē plaušas, netraucē imūnsistēmas darbību, tāpēc cilvēki, kuri ir pakļauti augstam Covid-19 gaitas riskam, var iegūt aizsardzību vakcinējoties.
Šis atklājums var palīdzēt radīt jaunas zāles pret Covid-19, kas būtu orientētas uz plaušu šūnu aizsargfunkcijas palielināšanu.
Vai aizsargferments novedis Covid-19 līdz pašnāvībai?
Novembrī Japānas laikraksts “The Japan Times” ziņoja par dīvainu pēkšņu Covid-19 delta varianta izzušanu valstī.
Vasaras beigās saslimstība Japānā pieauga un tika gaidīts, ka piektais uzliesmojums būs lielāks un tajā būs vairāk nāves gadījumu nekā iepriekšējos. Tomēr novembra sākumā jaunu gadījumu skaits valstī ar 125 miljoniem iedzīvotāju samazinājās līdz diviem simtiem dienā, un pirmo reizi kopš pandēmijas sākuma bija dienas, kad nebija neviena Covid-19 izraisīta nāves gadījuma. Valstī ir atcelti gandrīz visi ierobežojumi, taču saslimstība nepalielinās.
Daļa ekspertu sliecas izskaidrot tik būtisku kritumu ar strauji kāpušo vakcinācijas līmeni (novembra vidū bija vakcinēti 75% iedzīvotāju) un japāņu disciplinētību, ievērojot ierobežojumus. Taču ir arī revolucionārāks ģenētisks izskaidrojums.
Japānas Nacionālā ģenētikas institūta un Ņiigatas Universitātes zinātnieki konstatējuši, ka alfa paveids, kas dominēja Japānā no marta līdz jūnijam, bija ģenētiski ļoti daudzveidīgs – tika identificētas piecas pamatgrupas un daudzas mutācijas.
Tika uzskatīts, ka lipīgākais un agresīvākais delta variants būs vēl daudzveidīgāks. Tomēr, lai cik dīvaini tas nebūtu, dažādas mutācijas patiešām ātri radās, bet pēc tam pēkšņi izzuda.
Pēc Nacionālā ģenētikas institūta profesora Ituro Inoues domām, delta variants Japānā uzkrājis pārāk daudz mutāciju vīrusa proteīnā nsp14, kas atbild par kļūdu labošanu replikācijas procesā. Tāpēc vīruss “pārpūlējies”, mēģinot izlabot kļūdas, kuru skaits strauji pieauga, un “aizmutējis” tik tālu, ka zaudējis spēju vairoties.
“Mēs bijām burtiski šokēti, ieraugot rezultātus. Mutācijām uzkrājoties, vīruss kļuva defektīvs un vairāk nespēja paškopēties. Ja vīruss būtu sveiks un vesels, gadījumu skaits droši vien palielinātos, jo maskas un vakcinācija pilnībā nenovērš atkārtotas inficēšanās gadījumus,” apgalvo Inoue.
Šī hipotēze var izskaidrot to, kāpēc apdzisa iepriekšējā koronavīrusa epidēmija, kad no 2002. līdz 2004. gadam plosījās SARS. Uzliesmojumu izraisījušais patogēns vienkārši pazuda, un kopš tā laika nav parādījies.
Japāņu zinātnieku pētījumā arī tika konstatēts, ka salīdzinājumā ar eiropiešiem daudziem Āzijas iedzīvotājiem organismā ir aizsargferments APOBEC3A, kas uzbrūk RNS vīrusiem, to vidū arī SARS-CoV-2. Vai šis ferments kļuvis par galveno cēloni koronavīrusa pašlikvidācijai Japānā un vai iespējama šī scenārija atkārtošanās citās valstīs, vēl ir jānoskaidro.
