Rīts Ļvivā
Klausos namamātes pārtikas tehnoloģes Tatjanas un ārkārtīgi aktīva cilvēka, bijušā Čerņihivas apgabala vadītāja Mikolas sarunā. Tas, protams, ir karš un stāvoklis frontē, gan arī plašāki pārspriedumi. Tiek pieminēta ķīmisko ieroču lietošana Mariupolē, to salīdzina ar Krievijas rīcību Sīrijā, palīdzot diktatoram Asadam.
“Mēs noasiņojam, un citādi jau nevar būt, jo cīnāmies pret tādu monstru. Ja paraugāmies vēsturiski, tā taču ir orda – nekas būtiski nav mainījies. Mums vajadzīga steidzama palīdzība, mēs vienkārši ejam bojā,” saka Mikola, kurš no kara aizvedis projām savu ģimeni pēc divdesmit pagrabā pavadītām dienām.
Viņi vēl salīdzinoši nesen dzīvoja tādā karstā vietā kā Irpiņa. Mikola vedis ģimeni ārā, tad piedzīvota šaušana uz mašīnu. No briesmām ticis glābts arī ģimenes mīlulis – pelēkais britu kaķis Oskars. Mierīgs un draudzīgs dzīvnieks. Tāds viņš izskatās tagad, bet pēc izkļūšanas no Irpiņas veselas trīs dienas neko neesot ne dzēris, ne ēdis. Tad pamazām sācis atgriezties iepriekšējā ritmā.
Tatjana domā, ka Rietumi tikai noskatās, kā ar ukraiņu rokām tiek novājināta un sasista Krievija, Ukraina vajadzīga kā pelēkā jeb buferzona. Tieši tāpat nesen runājis prezidents Zelenskis, kas aicina pasteigties ar Kijivas integrāciju Eiropas Savienībā.
Uz robežas pēc mašīnām
Gandrīz divas dienas paiet, līdz tiek nokārtotas visas formalitātes un Ukrainā varu ievest divas automašīnas no Latvijas. Viena no tām ir “VW Transporter” kravas busiņš, otra “KIA” apvidus automašīna – šī mašīna Ukrainas armijai pilnībā iegādāta par Latvijas ziedotāju naudu. Abas mašīnas nākamajā dienā transportēsim uz tagad jau atbrīvoto Čerņihivas apgabalu.
Džips, visticamāk, kalpos štāba, bet varbūt arī izlūku apakšvienības vajadzībām, bet busiņš nonāks Mikolas pārziņā un ar to tiks sniegta regulāra humānā palīdzība Čerņihivas apgabala iedzīvotājiem. Tur, pēc Mikolas teiktā, esot daudz smagi cietušu ciemu. Esot tādi, kur faktiski neesot palicis nevienas nenopostītas ēkas.
“Palīdzība, par kādu gādā voluntieri, jānogādā ne tikai armijai, tā ļoti nepieciešama lielam skaitam civilo iedzīvotāju. Daudzi palikuši bez nekā – mājas ir drupās, nav nedz pienācīga apģērba, nedz pašu elementārāko sadzīvē nepieciešamāko lietu,” “Latvijas Avīzei” stāsta Mikola.
Ir vakars, kad sasniedzam Kijivu jau pēc komandantstundas sākšanās pulksten 22. Daudz posteņu, un tajos nākas paskaidrot, kādēļ neievērojam šo prasību. Mikolam ir vēstule no Ukrainas armijas ziemeļu pavēlniecības, un tas atstāj vajadzīgo iespaidu. Tāpat kā tas, ka vienā no mašīnām ir sabiedrotais – žurnālists no Latvijas.
Sasniedzam Mikolas Kijivas dzīvokli. Oskars no visiem mums, šķiet, ir pats laimīgākais – viņš ir īsts māju kaķis, kam parasti netiek ļauts iet ārā. Mikola izskatās noguris, un viņš to atzīst. “Esmu ļoti izšāvies, atrodos uz galējās robežas. Iepriekš nebūtu varējis noticēt, ka varēšu strādāt četrdesmit septiņas dienas bez brīvdienām, bez miega. To laikam var uzskatīt par kara sindromu. Tas savā ziņā arī stiprina.
2014. gadā trīs mēnešus atrados Maidana revolūcijā, tas bija ļoti auksts laiks, skarba ziema, un es ne reizi nesaslimu. Lai gan parastos mierīgos apstākļos mēdz būt parastas apaukstēšanās, arī gripa. Tagad es nekur nevaru aiziet vai aizbraukt, lai atbrīvotos no kara. Katru nakti es miegā karoju – vai nu lādēju patronas, vai šauju, vai dodu pavēles. Es nevaru atpūsties, un arī negribas. Ir uzņemts ritms, palīdzu civiliedzīvotājiem un arī armijas daļām, kas izvietotas Čerņihivas apgabalā. Bet vispār sajūta ir tāda, ka jūtos kā robots vai mašīna,” stāsta Mikola, kas iepriekšējā naktī atkal bija karojis.
Arī Baltkrievijā bail no Krievijas armijas
Ļvivā ierodamies amerikāņu labdarības fondā “World central kitchen”, kas sniedz pārtikas palīdzību karā cietušajiem. Tur Mikola un viņa palīgs Dmitrijs saskaņo lielas kravas nogādāšanu un izdalīšanu Čerņihivas apgabalā.
Paciņas, kā stāsta fonda darbinieces, esot labas. Viena no šīm darbiniecēm pastāsta, ka sazinājusies ar paziņām Baltkrievijā. Tie pastāstījuši, ka tur arī esot bail no Krievijas armijas. Tāda pati laupīšana un marodierisms kā Ukrainā, izvarošana un cita veida noziegumi. Tādēļ paziņas, kas dzīvojot robežas tuvumā, devušies tālāk aptuveni simts kilometrus projām Baltkrievijas vidienes virzienā.
“Viņi saka – mēs neesam vainīgi. Bet kā tad tā – kas ļāva krievu armijai iebrukt no Baltkrievijas teritorijas, kāpēc nepretojās, ka mūs apšauda no viņu teritorijas. Lai tagad saņem, nevaru viņiem just līdzi,” saka fonda darbiniece, kas kopā ar ģimeni atstājusi Kijivu jau pirmajā kara dienā un atradusi mājvietu Ļvivā.
Busiņā iekraujam dažādas drēbītes bērniem, sieviešu higiēnas piederumus, siltas segas. Jau Čerņihivas apgabalā satiksimies ar kravas mašīnu, kurā ir pārtikas produkti. Tas būs jānogādā cietušo ciemu iedzīvotājiem.
