Mūziķa Rolanda Baloža-Ūdra (45) sieva, grāmatu autore un aktrise Ilona Balode-Ūdre (38), kura diendienā kopj savu vīru, žurnālam “Kas Jauns” pastāstījusi, kā klājas ģimenei, kas piedzīvojusi krasas pārmaiņas – pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. “Tagad esam kopā tikai mēs trīs – visa ģimene,” saka Ilona.
Ģimene sagaidījusi rindu uz Rīgas pašvaldības piešķirtu dzīvokli sociālā mājā Bolderājā un jau dažus mēnešus sevi var atkal saukt par rīdziniekiem. Beidzamos trīs gadus Baloži-Ūdri dzīvoja Ventspilī kopā ar Ilonas mammu, kura bija liels palīgs ģimenes sadzīvē. “Lai arī mums ļoti tuva ir Ventspils, kur esmu izaugusi, mēs krietnu laiku plānojām pārcelties atpakaļ uz dzīvi Rīgā, jo te ir vairāk pieejami attiecīgie speciālisti, lai panāktu mūsu visu kopīgo mērķi – uzlabot Ūdra veselību,” saka Ilona. Viņa atzīst, ka šis laiks nudien nav viegls ne morāli, ne fiziski, jo jāsāk dzīve jaunos apstākļos, turpinot rūpes gan par vīru, kurš ir pirmās grupas invalīds, gan abu kopīgo atvasi Bārtu, kas uzsācis bērnudārznieka gaitas.
Dzīve no baltas lapas
Ūdrīša dzīvesbiedre atzīst: jau pirms pārcelšanās no Ventspils uz Rīgu viņa nojautusi, ka nākamais dzīves posms nebūs viegls. “Pārceļoties uz jauno mājvietu, apzināti centos atbrīvoties no visa tā, kas ir bijis līdz šim. Lietas, priekšmeti no iepriekšējām dzīvesvietām… Visu veco periodu, kas bijis pirms Ūdra traģēdijas, arī mūsu sapņus, cerības es esmu izmetusi. Nu dzīvoju šā brīža apstākļos ar jauniem sapņiem un cerībām, ko pielāgoju šim dzīves posmam,” saka Ilona, piebilstot, ka šis laiks ir liels izaicinājums arī viņai personīgi.
“Kā parasti, viss ir sarežģīti. Pārceļoties uz Rīgu, precīzāk uz tās nomali Bolderāju, visa dzīve jāsāk no nulles. Sākot ar mēbeļu iegādi nelielajā divtelpu dzīvoklītī un formalitāšu kārtošanu, lai Ūdris saņemtu nepieciešamo atbalstu – asistenta pakalpojumus –, arī jāapzina ārsti, speciālisti, kuri nepieciešami.” Pašlaik vīra veselības stāvoklis ir stabils, bet, lai to varētu aizvien uzlabot, vajadzīgas regulāras terapijas. Dzīve Rīgā tās varēšot nodrošināt. “Šobrīd rindas pie speciālistiem nav garas, jo daudzi esošās ārkārtējās situācijas dēļ atteikušies no ārsta apmeklējuma,” pastāsta Ilona.
Iepazīst Bolderāju un dodas ekskursijās
Nonākot jaunajā dzīvesvietā, ģimene, protams, izzinājusi apkārtni. Liels izaicinājums bijis pārvietoties ar sabiedrisko transportu: “Man vienai jāgādā par Ūdra un Bārta drošu pārvietošanos lielpilsētā. Jāstumj Ūdris ratos, bet Bārts jātur pie rokas. Pirms tam biju nobažījusies, kā nez to spēšu, tomēr pārvietošanās mums izdevās. Liels notikums mūsu ģimenei bija tas, ka beidzot bez citu palīdzības varējām būt tikai trijatā, jo šos piecus gadus kopš avārijas mēs kopā vieni neesam bijuši nekur. Izstaigājām mūsu jaunās dzīvesvietas rajonu, izzinājām vides pieejamību, kā tikt līdz jūrai, trijatā bijām aizbraukuši uz Rīgas Zooloģisko dārzu un Daugavgrīvas cietoksni. Priecājos, ka dzīve Rīgā Bārtu ļoti aizrauj. Viņš ir sajūsmā par plašumu un dažādību lielpilsētā,” stāsta Ilona.
Nākas saskarties ar nejēdzībām
Ūdrīša dzīvesbiedre iekārtojusies jaunajā mājvietā, kura it kā pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, taču viņu izbrīna fakts par nemitīgo avārijas signalizācijas skanēšanu – tā ieslēdzoties bez nopietna pamatojuma un radot nepatīkamu trauksmi. “Šajā sociālajā mājā, kas taču būvēta pēc visiem noteiktajiem standartiem, regulāri atskan trauksmes signalizācija, kuras laikā, pēc iekšējās drošības noteikumiem, būtu jāpamet ēka. Arī es vairākas reizes ar Bārtu steigšus metos ārā no mājas, bet jau kuro reizi nācās secināt – trauksmes signāls skan nepamatoti. Turklāt izrādās, Ūdra evakuācija trauksmes situācijā nemaz nav iespējama, jo tad tiek automātiski atslēgts lifts, un cilvēki ratiņkrēslos nevar paši izkļūt ārā pa trepēm, kaut gan tādu cilvēku šeit ir daudz. Bārtam no šī signāla ir bail, taču, cik noprotu no iedzīvotāju un sociālās mājas dežurantu teiktā, tā nepamatotā skanēšana vairākas reizes dienā un dažreiz pat naktī ir norma – kādam mēdzot piedegt ēdiens vai kas nu kuro reizi šo signalizāciju ierosinājis.”
Tāpat Ilonu izbrīna fakts par netālu no viņas jaunās dzīvesvietas esošo rūpnīcu, kuras darbības rezultātā jūtami dūmi. “Nezinu, kas šī ir par rūpnīcu, taču no tās skursteņiem plūst ļoti nepatīkama smaka, kas iedzīvotājiem jāelpo, – tās piesārņojuma smirdoņa ir pamatīga, aizsit kaklu un uznāk klepus, ja vējš pūš virsū. Blakus ir jūra, bet pēc gaisa kvalitātes nekas par to neliecina,” neizpratnē ir Ilona, piebilstot: “Bet citādi Bolderāja ir jauka.”
Tic labajam
Lai arī ikdiena šobrīd ir gana skaudra, Ilona nav atmetusi cerību un ticību labajam. “Esmu pa šiem gadiem beidzot uzrakstījusi grāmatu Ielu muzikantu piezīmes, tajā būs atspoguļoti mani un Ūdra piedzīvojumi, kā arī notikumi manā dzīvē, par kuriem līdz šim neesmu publiski runājusi. Visticamāk, ka grāmata pie lasītājiem nonāks jau nākamā gada pirmajā pusē,” pastāsta viņa, piebilstot, ka grāmatas rakstīšana bijis ļoti dziedinošs process. “Tā bija kā tāda psihoterapija, jo rakstot izdzīvoju atkal visu šo laiku, līdz ar to kaut kādā ziņā šos notikumus sevī esmu “pārstrādājusi”,” domā Balode.
Ilona cer, ka pavisam drīz viņa varēs sakārtot savu ikdienu tā, lai atrastos laiks fiziskām aktivitātēm: “Ventspilī vairākus gadus nodarbojos ar kikboksu, bet šobrīd Rīgā šādas iespējas, kamēr neesmu sakārtojusi savu dzīves ritmu, nav. Esmu mēģinājusi skriet garākas distances, piemēram, no Iļģuciema uz Bolderāju, taču sportošanai vajag regularitāti un izstrādātu režīmu, kuru savā situācijā vismaz pagaidām nevaru atļauties. Tāpat esmu atsākusi braukšanas mācības Rīgas autoskolā un turpinu darīt visu, lai iegūtu autovadītājas prasmes,” iecerēs dalās Ūdrīša dzīvesbiedre.
