Taču smagais Covid-19 gads, visticamāk, stāvokli pasliktināja.
Arī rehabilitologiem bija jādodas strādāt Covid-19 nodaļās, bija garas dežūras. Uz tiem, kas atteicās, vai uz tiem, kam bija pat legāls iemesls nenākt uz darbu, piemēram, bērnu slimības dēļ, kolēģi skatījās dusmīgi.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārstniecības direktore Ilze Pučkure norādīja: “Tas veidoja stresu, saasinājās psihoemocionālā spriedze kolektīvā, taču nevaru apliecināt un apgalvot, ka tas ir saistībā ar šo skumjo notikumu. Šeit ir jāņem vērā Covid-19 situācija un tas, ka cilvēki pusgadu iepriekš nebija aizsargāti, jo nebija vakcīnas. Viņi tiešām devās frontes pirmajās līnijās. Neskaidrs vīruss, augsts nāves risks, viņi cīnījās, darīja. Tā ir liela emocionālā slodze.”
Pēc kolēģes pašnāvības slimnīcas vadībai vēstuli uzrakstīja citi nodaļā strādājošie. Viņi minēja konfliktus, īpaši ar vienu vadošu ārsti. Lai situāciju risinātu, tika piesaistīta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas profesore.
“Mēs nodrošinām mūsu darbiniekiem gan individuālās psihoterapeita konsultācijas, gan grupu konsultācijas. Papildus bija liels darbinieku atbalsts, un viņi iesniedza priekšlikumus darba vides, darba organizācijas, nepieciešamo tehnoloģiju uzlabošanai. Un pat jaunu pakalpojumu attīstībai mūsu slimnīcā,” norādīja Pučkure.
Kā tika vēstīts maija nogalē, traģēdija satricinājusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) kolektīvu. Kāda Rehabilitācijas klīnikas darbiniece izdarījusi pašnāvību.
