Šis stāsts norisinājās kādā Krievijas mazpilsētas ģimenē. Māmiņu un dēlēnu vajāja visādas likstas. Ģimenes galva stipri dzēra un sieva nolēma no vīra šķirties. Pēc kāda laika Taņa un septiņus gadus vecais dēlēns Vladiks sāka dzīvot atsevišķi.
Kad mazais Vlads mācījās otrajā klasē, mammai pēkšņi bija insults. Pēkšņās slimības rezultātā Taņas labā ķermeņa puse bija pilnībā paralizēta. Dēļ Taņas veselības stāvokļa Vladu vajadzēja ievietot bērnu namā, bet mazais puisēns spurojās pretī. Lai Vlads varētu palikt kopā ar mammu, kaimiņiene bāriņtiesā noformēja adopcijas dokumentus.
Mazais septiņgadīgais puisēns pilnībā uz saviem pleciem uzņēmās rūpes par māti. No tēva puses nebija sagaidāms nekāds atbalsts. Viņš uzzināja, ka pāris gadus pēc šķiršanās no mātes tēvs sadega ugunsgrēkā.
Ne tikai rūpes par māti, bet arī visi mājas darbi bija uz mazā puisēna pleciem. Un viņi dzīvoja pvisam vecā un nolaistā mājā, kurā nebija ūdens pievada, kanalizācijas, ne siltināšanas.
Kad Vladam palika sešpadsmit gadu par viņu sāka interesēties vietējā prese. Pēc tam Vladu un Taņu jau rādija centrālajā televīzijā. Pēc šī stāsta publiskošanas, ģimenes dzīve mainījās uz labo pusi. Vietējie ierēdņi Taņai un Vladam piešķīra dzīvokli jaunā mājā. Taņa tika nosūtīta uz pārbaudēm pie atzītiem ārstiem, bet pēc tam uz sanatoriju.
Tagad Vlads ir pabeidzis skolu un iestājies vietējā tehnikumā. Viņa dzīvei vajadzētu būt par piemēru visiem mūsdienu jauniešiem, jo tik reti mēs redzam tik lielu mīlestību, pūles un rūpes. Ja tevi kaut mazdrusciņ aizkustināja Vlada dzīvesstāsts tad dalies ar to, lai to izlasa pēc iespējas vairāk jauniešu.
