Šķiet, esam pārņēmuši visdramatiskākās valsts – Itālijas – modeli un Latvijā rīkojamies tā, it kā mēs piedzīvotu identisku scenāriju. Gribu minēt salīdzinošu piemēru – Itālijā nāves gadījumi saslimušajiem ar Covid-19 tuvojas 10%, kamēr Vācijā ar salīdzinoši līdzīgu saslimušo skaitu nāve iestājas tikai 0,4–0,5% pacientu. Atšķirība saistīta ar to, kādu taktiku valstis pielieto šajā situācijā. Vācijā ik dienu tiek veikti milzīgi apjomi testu, kamēr Itālijā cilvēki mediķu redzeslokā nokļūst vien tad, kad vairākas nedēļas “izstaigātam” vīrusam rodas komplikācijas un, protams, šajā laikā aplipināti daudzi citi.
Latvijā cilvēki ar raksturīgiem simptomiem tiek testēti un vīruss tiek konstatēts agrīnā stadijā un vieglā formā. Kādēļ mēs savā situācijā nepiemērojam Vācijas piemēru, kur ierobežojumi pret cilvēkiem, viņu fizisko, garīgo veselību, pārvietošanās iespējām un darbu ir ievērojami saudzīgāki?
Esmu ieradis neaprobežoties ar informāciju, kas ir viegli pieejama un ko tiražē Latvijas mediji. Ļoti rūpīgi sekoju līdzi Lielbritānijas, Amerikas un Vācijas vadošo mediju un medicīnas kolēģu apkopotajai informācijai. Man ir sajūta, ka Latvijas mediju telpā – apzināti vai neapzināti – tiek kultivēta panika un bezcerība. Pār cilvēku burtiski gāžas informācija par jauniem saslimušajiem, nāves gadījumiem un tā aizsegā – jauniem un jauniem ierobežojumiem, ko ievieš Latvijā, lai arī saslimstība pie mums ir ļoti pakāpeniska un neliela. Manī rada neizpratni, kādēļ masu medijos netiek vai ļoti maz tiek runāts par to, ka, arī ārstējoties mājas apstākļos, ir divas efektīvas antibiotikas, kas mazina komplikāciju risku un ārstē. ASV un Lielbritānijā šīs antibiotikas izraksta pacientiem, kuri var ārstēties mājas apstākļos.
Tāpat citu Eiropas valstu mediķi regulāri atgādina, ka Covid-19 vīruss iet bojā 60 grādu temperatūrā. Tātad cilvēkiem, kuri vēl nav ar slimības simptomiem un kuriem ir iespēja iet pirtī, tas noteikti jāņem vērā. Savukārt telpu, kur uzturējušies vīrusa nēsātāji, vajadzētu izgaismot ar kvarca lampu. Kādēļ netiek runāts par to? Vīrusam ļoti nepatīk skābeklis, tāpēc labāk iet staigāt svaigā gaisā nekā sēdēt telpās. Cilvēkiem daudz jālieto C vitamīns, 100–200 mg 2 līdz 3, pat 4 reizes dienā.
Vēl mazāk man ir izprotams, kādēļ sejas maskas, kas ir elementārs pašaizsardzības līdzeklis, kas ļoti palīdzētu vīrusa izplatības ierobežošanai, nav pieejamas vienkārši uz ielas. Lai jebkurš, izejot no mājām, masku var uzlikt – neatkarīgi no tā, vai cilvēkam sāp kakls un ir nelielas iesnas vai nekas nekait. Mums ir vērts tajā ieguldīt un pasūtīt nevis vienu kravu no Ķīnas, bet piecas vai, iespējams, pat desmit, lai pietiktu visiem, jo maskas katru dienu ir jāmaina. Maskas šobrīd nedrīkst būt nepieejama prece, ko pat aptiekā nav iespējams iegādāties!
Un vēl es ļoti vēlos vērst uzmanību uz sekām, kuras jau pamazām sāk kļūt jūtamas (vēl ļoti vieglā formā), rīkojoties, balstoties uz šauri epidemioloģiskām nostādnēm, bet nedomājot valstiski atbildīgi, vairākus soļus uz priekšu un plašākā mērogā.
Ir ļoti daudz citu – ievērojami nopietnāku, nesalīdzināmi lielāku Latvijas sabiedrības daļu skarošu – saslimšanu, kuru gaita nav apstājusies vīrusa ēnā. Savukārt mēs šobrīd Latvijā dzīvojam režīmā, kur visi resursi un visa palīdzība vērsta uz nepilnu piecu simtu Covid-19 slimnieku uzraudzību. Zinot, ka ar vīrusu izslimos tūkstoši. Pacientiem ir liegts ievērojams medicīnisko pakalpojumu loks ne tikai valsts medicīnas iestādēs, bet pat privātajās. Kādas sekas paredzamas šādai rīcībai? Vai tas vispār ir apsvērts, domājot šauri tikai par vīrusu? Ja ir grūti uz to raudzīties no humānās perspektīvas, vai ir parēķināts ekonomiski, kādas sekas tas radīs?
Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā sirds un asinsvadu saslimšanu jomā. Spriedze, panika, neziņa un haoss, kas tiek kultivēts ar mediju un valsts starpniecību un ko rada valdības lēmumi, visai tieši atsaucas arī uz šiem pacientiem un viņu veselību. Ir vērts uzzināt, kā mainījusies insultu, infarktu līkne martā. Ir vērts runāt ne vien ar epidemiologiem, bet arī asinsvadu ķirurgiem – viņi ikdienā rūpējas par ļoti lielas Latvijas sabiedrības daļas dzīves kvalitāti un dzīvību.
Atbilstoši valdības lēmumiem arvien tiek palielināta cilvēku piespiedu nošķirtība viņu dzīvojamās telpas četrās sienās. Bieži nelielā telpā nu jau augām dienām līdzās ir mazi bērni, skolēni, kuri mācās, vecāki, kuri strādā attālināti. Pirms krīzes, tuvojoties demokrātiskas sabiedrības modelim, mēs pamazām sākām runāt par cietumnieku integrāciju sabiedrībā. Forma, kādā sabiedrība arvien vairāk tiek virzīta dzīvot, ir personīgs cietums. Vai par to ir bijušas nopietnas konsultācijas ar psihiatriem – kādas sekas šāda dzīves forma rada īstermiņā un ilgtermiņā? Ko tas nodarīs ģimenēm, par kuru vērtību mēs arī pēdējos gadus tik ļoti “it kā” iestājāmies? (Lai turpinātu lasīt šo rakstu, zemāk spied pogu “Atvērt”vai arī pogu ‘Uzzināt vairāk’)
