Annija devās uz kasēm apjautāties, vai nav kāds, kas varētu (un kas likās pilnīgi loģiska doma!) palīdzēt ar pacēlāja ieslēgšanu. Šajā brīdī lietas sāka eskalēt ļoti ātri.
Operatore teica, ka šobrīd mums nevar palīdzēt – ka nevar noorganizēt pacēlāju 47 stundas un 55(53, 54?) minūtes pirms leģitīmā laika, kad sievietei bija uz pacēlāju tiesības.
Šķiet, ka ap to laiku es jau mazliet histēriskā tonī klausulē šļupstēju kaut ko par cilvēktiesībām, ar intervāliem neticībā smējos, teicu, lai savieno mani ar priekšniecību, ka rakstīšu sūdzību, lai viņa beidz ņirgāties par sievieti un par mums visiem; Annija atgriezās no kasēm ar tekstu “mani tur jau no sākuma atšuva”.
Laikam, ka nometu klausuli. Garāmgājēji palīdzēja tikt augšā pa kāpnēm; sieviete pati pa tām uzkāpa. Turklāt manas telefonnsarunas laikā ar teleoperatori viņa smējās, retoriski jautāja “priekš kam tad tas pacēlājs domāts?” un, galu galā, nemaz nebija informēta, ka viņai bija jau pirms 4 dienām jāzvana uz augstākminēto tālruņa numuru, lai norādītu, ka viņa 09.05.2018. pulksten 17:00 plāno braukt no Rīgas uz Lielvārdi.
Šķita, ka viņa pie šīs situācijas ir pieradusi. Annija teica, ka tas, visticamāk, nebūt nav trakākais. Es nespēju noticēt, ka tas vispār notika. Situācija man liek domāt par sekojošo: a) sieviete vienkārši varēja palikt pa nakti kāpņu pakājē; b) kāpēc jāzvana 48 h iepriekš, ka brauks ar vilcienu?!!!!!!!!!!!
Kāpēc nevar noalgot darbinieku, kas “dežurē” RCS, lai pārliecinātos, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir nepieciešamā mobilitāte? c) ja cilvēki ar invaliditāti nav informēti par to, kā piekļūt platformām – tad kāda velna pēc tās vispār ir uzstādītas? d) kā mēs varam pieļaut, ka sabiedrības grupas sastopas ar šādu cieņas trūkumu, šādu necilvēcīgu, degradējošu izturēšanos, klaju ņirgāšanos, un neko nedarīt lietas labā? Atvainojos par foto kvalitāti. Man no dusmām trīcēja rokas. No dusmām un bezpalīdzības.”
Lūgums dalīties ar ziņu, lai pēc iespējas ātrāk šo situāciju sadzirdētu arī vajadzīgas valsts iestādes!
