Steidzoties mājās no darba, nolēmu piestāt uz īsu brīdi pie savas senās draudzenes Alīnas, kura dzīvo Jelgavā.
Mēs esam tuvākās draudzenes jau kopš skolas gadiem. Pirms kāda laika viņa pārdzīvoja sarežģītu šķiršanos, un es centos būt viņai blakus, lai palīdzētu tikt galā ar emocijām. Laikam ritot, viņa atguvās, kļuva mierīgāka un atkal bija tā pati sirsnīgā un atsaucīgā Alīna, kādu biju iepazinusi agrāk.
Taču pēdējā laikā viņa bija mainījusies. Es jutu, ka viņa izvairās no tikšanās ar mani.
– Nāc iekšā, – viņa sacīja ar piespiestu smaidu, atverot durvis.
Viņas acīs redzēju – mana ierašanās viņu nepārāk priecēja.
Kad apsēdos uz dīvāna, pavisam nevainīgi pajautāju:
– Kas tik garšīgi smaržo no virtuves?
– Vakariniņas gatavoju, – viņa sacīja tā, it kā attaisnotos.
– Sagaidi kādus ciemiņus? – turpināju izjautāt.
– Ak, viss man vēl piedegs! – viņa strauji devās uz virtuvi.
Tajā brīdī man piezvanīja vīrs. Viņš paziņoja, ka kavēsies darbā. Es tikko biju nolikusi telefonu atpakaļ somiņā, kad tas atskanēja vēlreiz – šoreiz Alīnas telefons, kas gulēja uz galdiņa. Uz ekrāna parādījās mana vīra foto. Automatizēti atbildēju, vēl nespējot līdz galam aptvert notiekošo.
– Alīna, mīļā, tūlīt būšu, – skanēja mana vīra balss.
Tieši tajā brīdī istabā atgriezās Alīna. Viņas seja momentā atklāja, ka viņa saprata, ka vairs neko nevar noslēpt…
Lai cik dīvaini tas šķistu, es nereaģēju ar dusmām. Vienkārši teicu viņai:
– Mans vīrs nav nekāda laime. Netaisos viņu paturēt. Ja vēlies – lai pārceļas pie tevis kaut šodien.
Alīna sastinga. Viņa elpoja smagi, kā zivs, kas uzķērusies uz āķa. Es izgāju ārā. Galvā mutuļoja domas – kā tas vispār varēja notikt? Divi cilvēki, kas man bija tuvi, izrādījās tik nodevīgi.
Lēnām, pa apkārtceļiem, gandrīz stundu gāju uz mājām. Tikai tad sapratu – nav jau īsti, uz kurieni steigties. Meita bija pie maniem vecākiem, vīram vakariņas negatavošu… Vasara bija pilnbriedā.
Kad biju brīdinājusi Alīnu par savu vīru, es biju patiesi godīga. Patiesībā mūsu laulība sen vairs nebija laimīga. Vīrs, ko savulaik iemīlēju, izrādījās slinks un neieinteresēts dzīvē. Viņš neko nedarīja mājās, dienām sēdēja pie televizora ar dzērienu rokā. Es kādu laiku mēģināju viņu mainīt, bet tad vienkārši pieņēmu situāciju.
Kad biju atguvusi mieru, sapratu – tagad visas rūpes par viņu gulstas uz Alīnas pleciem. Viņa labi zināja, kāds viņš ir – to es viņai biju stāstījusi ne reizi vien.
Pēc dienas viņš savāca savas mantas un pārcēlās pie Alīnas. Man tikai atlika vērot, cik ilgi viņa izturēs.
Izrādījās – pusgads. Tad viņš atgriezās pie manis, cerot, ka es viņu uzņemšu atpakaļ. Taču es vienkārši aizvēru viņam durvis deguna priekšā. Līdz tam laikam jau biju iemācījusies – dzīve bez laulībām var būt pat ļoti mierīga.
Ar Alīnu vairāk nesatiekos. Bet vienā reizē, kad nejauši satikāmies, viņa atzina – viņai pietrūkst mūsu draudzības…
