Retu reizi man ir bijusi līdzīga pieredze. Esmu pārliecināta, ka neviens no jums nav piedzīvojis kaut ko tamlīdzīgu…
Martas kundze sēdēja uz soliņa kopā ar savām draudzenēm. Viņas bieži tikās, īpaši siltajos mēnešos. Vecās dāmas bieži apsprieda dažādas tēmas, bet šoreiz viņas runāja par saviem bērniem.
Taču Marta klusēja, jo viņai nebija ko teikt. Viņas meita jau sen bija aizbraukusi uz Rīgu, cerot sasniegt lielus panākumus. Meita nebija sazinājusies ar māti vai apmeklējusi viņu gadiem ilgi. Marta bieži svētkus pavadīja viena vai kopā ar savu ilggadējo draudzeni Laimu.
– Vai tava meita vēl tev nezvana? – klusi jautāja Laima.
– Nē, – Marta atbildēja, nolaizot galvu.
– Varbūt tu pati varētu aizbraukt pie viņas? – piedāvāja Laima.
– Es pat nezinu, kur viņa dzīvo. Kāpēc viņa mani pameta? – žēlojās Marta. Vecā sieviete jutās, ka laime pieder tikai pagātnei un ka tā nekad neatgriezīsies. Agrāk viņai bija mīļotais vīrs Guntis un dārgā meita Austra, bet tagad vīrs bija aizgājis no dzīves, bet meita par viņu bija aizmirsusi.
Marta savā ikdienā bija aizņemta. Viņa rūpējās par dzīvniekiem, gatavoja brokastis, tīrīja māju, dārza darbos un vakaros atpūtās pie televizora.
Viņai nekad nebija vēlmes doties prom no ciemata, kurā bija pavadījusi visu savu dzīvi. Tomēr gandrīz visi jaunieši pēc skolas beigšanas devās uz lielākām pilsētām, meklējot laimi. Ciematā palikuši bija tikai veci cilvēki un bērni.
Vienu dienu, kad Marta un viņas draudzene Laima atkal sēdēja uz soliņa, viņas pamanīja divas melnas automašīnas, kas devās uz kapsētu.
– Kāds atkal ir aizgājis no šīs pasaules, – skumji noteica Laima.
– Maz ticams, ka tas ir kāds no mūsu ciema, – piebilda Laima.
– Iespējams, viņi ir no pilsētas vai no kaimiņu ciema, – sacīja Marta.
Ciema kapsēta bija plaša, jo tur bija apglabāti arī cilvēki no tuvējām vietām. Pilsētās vietas kapsētās bieži bija aizņemtas, tāpēc ciemā viss bija vienkāršāk.
– Kas tad ir aizgājējs? – jautāja Laima.
– Es rīt dodos pie sava Guntīša, – solīja Marta, un viņa devās uz kapsētu.
Viņa bieži apmeklēja vīra kapu, runājot ar viņu par visu. Dažkārt Marta kapsētā pavadīja pat stundas.
Kad Marta gatavojās doties prom, viņa pamanīja zēnu, kas gulēja uz kapa, galvu atbalstījis uz ziediem. Viņš raudāja. Pieejot tuvāk, Marta saprata, ka šajā kapā bija apglabāts cilvēks.
– Ko tu dari šeit? Šeit ir auksti, – pārsteigti jautāja Marta.
– Šeit guļ mana mamma, – zēns, raudādams, atbildēja.
– Kāds ir tavs vārds? Un kur ir tavi ģimenes locekļi? – jautāja Marta.
– Man nav neviena. Bijām tikai mēs ar mammu. Viņa nomira, un draudzene mani paņēma un atveda šurp. Mamma man teica, ka šeit dzīvoja mana vecmāmiņa. Man viņu jāatrod, – atbildēja zēns, kuru sauca Nils.
Pēkšņi Marta juta asu sāpi sirdī un kājas kļuva nestabilas. Puisēns pielēca klāt, lai atbalstītu viņu.
– Kāds bija tavas mammas vārds? – jautāja Marta.
– Austra, – atbildēja zēns.
Marta centās noticēt, ka tas ir tikai nejaušs sakritība, bet viņš izskatījās ļoti līdzīgs viņas meitai Austrai, un varbūt viņš bija viņas mazdēls.
Vecmāmuļa paņēma zēnu pie rokas un uzaicināja viņu nākt uz savu māju, solot palīdzēt. Mājas viņa rūpējās par zēnu, sasildīja, pabaroja un piedāvāja tēju, kā arī palīdzēja viņam nomazgāties.
Vēlāk Laima ieteica Martai doties uz Rīgu, lai noskaidrotu patiesību.
– Jā, es arī tā jūtu. Sirds saka, ka tas ir mans mazdēls, – atbildēja Marta.
Kad viņa atgriezās, viņa jautāja Nila, kur viņš un viņa mamma dzīvojuši.
– Es nezinu mājas numuru, bet šeit ir viss, – Nils teica, norādot uz papīra lapiņu. Tā bija viņa dzimšanas apliecība, kurā bija norādīts, ka viņa māte ir Austra. Dzimšanas datumi sakrita, taču uzvārds bija cits. Marta sirdī vēl cerēja, ka meita ir dzīva.
Nākamajā dienā Marta devās uz Rīgu un ātri atrada dzīvokli. Durvis viņai neatvēra, tāpēc viņa pieklauvēja pie blakus dzīvokļa. Sieviete, kas atvēra durvis, viņai izskaidroja, ka Austra ir mirusi.
Marta devās dzīvoklī, kur atrada fotogrāfiju no bērnības, kurā Austra bija kopā ar vecākiem. Tagad, kad viss bija skaidrs, Marta saprata, ka viņa zaudējusi meitu, bet viņa vēl joprojām bija dzīva caur mazdēlu.
Sieviete devās mājās un atrada vēstuli no Austras, kas bija atstāta viņai. Vēstulē bija rakstīts, ka Austra atvainojas par visu un nožēlo, ka ir atstājusi māti, bet viņa vienmēr viņu mīlējusi.
Marta, raudot, apskāva Nilu un saprata, ka viņa beidzot ir atradusi savu patieso laimi. Nils izauga par gudru un laipnu zēnu, un Marta dzīvoja tikai sava mazdēla dēļ. Viņai vairs nebija vajadzīga nekāda cita laime.
