Nekad nebiju domājusi, ka kādreiz nonākšu līdz tādam stāvoklim, bet tagad man ir šausmīga apātija un pilnīgs intereses trūkums par dzīvi.
Sākšu stāstu no sākuma. Tagad man ir 42 gadi, esmu precējusies vairāk nekā 20 gadus. Man ir divi bērni, vecākajam 21, jaunākajam 3 gadi. Kā jau noprotat, savu jaunāko dēlu es dzemdēju 39 gados.
Nevarētu teikt, ka ļoti mīlu bērnus. Kad biju jauna, es nekad nesapratu, kā citas meitenes tik ļoti aizkustina viņu mazuļi. Vecāko dēlu dzemdēju agri, tikko bija palikuši 20. Atceros, cik grūti man bija. Vīrs nestrādāja, ik pa laikam devās haltūrās un pelnīja kapeikas. Es mācījos un tajā paša laikā pieskatīju bērnu.
Es nepiedzīvoju nekādu prieku vai laimi no būdama māte.. Mans dēls bija ļoti nemierīgs, viņš praktiski neļāva man gulēt, viņš bieži slimoja un prasīja uzmanību gandrīz visu diennakti. Es ilgi nevarēju sēdēt dzemdību atvaļinājumā, man vajadzēja pelnīt naudu. Mans vīrs joprojām bija bezdarbnieks un meklēja ko darīt, bet es strādāju divos darbos, lai kaut kā pabarotu ģimeni. Toreiz vīrs daudz palīdzēja ar bērnu, kas vismaz kaut kādā veidā atviegloja manu dzīvi.
Pēc gada man tas viss bija šausmīgi apnicis, un es liku vīram saprast, ka pasakai ir pienācis gals un viņam būs jāatrod sev normāls darbs. Pāvels patiešām atrada sev labu darbu, un laika gaitā viņš sāka virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm.
Dažus gadus vēlāk mēs uzkrājām pienācīgu summu un nopirkām dzīvokli labā rajonā. Likās, ka dzīve kļūst labāka.
“Mēs dzīvojam diezgan trūcīgi, mēs neko nevaram atļauties,” man teica mans vīrs.
Un nedzīvojām mēs nemaz tik slikti: mēs periodiski lidojām uz ārzemēm atvaļinājumā, mums jau bija laba automašīna un neliela māja ciematā. Vēlāk izrādījās, ka tas bija mana vīra veids, kā izpaust savu pusmūža krīzi. Viņš kļuva par pilnīgi neizturamu cilvēku, atrada vainu visā, jebkurš sīkums varēja beigties ar skandālu.
Vispār jau vairākus gadus viņš man vienkārši krita uz nerviem. Kad dēls jau beidza skolu, mana pacietība aptrūkās, un es nolēmu iesniegt šķiršanās pieteikumu. Mans dēls jau ir pilngadīgs, drīz sāks mācīties augstskolā, un es beidzot varēšu dzīvot sev. Es jau sapņoju par to, kā es dzīvošu viena savā mazajā, mājīgajā dzīvoklī, un neviens man nekritīs uz nerviem, bet manus sapņus iznīcināja negaidīta grūtniecība..
- Kāds bērns? Man ir gandrīz 40! – es teicu.
Toreiz es nopietni apsvēru domu veikt abortu. Man pietiek mocību ar vecāko dēlu un negulētās naktis, un no darba esmu pārgurusi.. Arī man toreiz solīja paaugstinājumu karjerā… Vispār bērna piedzimšana nemaz nebija manos plānos.
Kad mans vīrs uzzināja par grūtniecību, likās, ka viņa attieksme izmainījās uz 360 grādiem. Viņš rāpoja gandrīz uz ceļiem ap mani un lūdza, lai es dzemdēju.
“Es visu mūžu esmu sapņojis par meitu,” vīrs iesaucās.
Es atzīmēju, ka tā varētu nemaz nebūt meitenīte, bet tas nebija arguments manam vīram. Viņš apliecināja, ka būtu neticami priecīgs, ja otrreiz kļūtu par tēvu, ka viņš palīdzēs it visā, un, ja vajadzēs, naktī celsies, lai pats dotos apraudzīt bērniņu..
Padevusies vīra pierunāšanai, es beidzot dzemdēju bērnu. Mans vīrs turēja vārdu un palīdz it visā. Viņš pat sāka man vairāk pievērst uzmanību, izturēties pret mani savādāk, remontēt dzīvokli, utt.
Šķiet, ka viss ir brīnišķīgi, bet man tas viss nav vajadzīgs. Es nemaz negribēju bērnu, es to pateicu uzreiz.
Visu ar dēlu saistīto daru kā autopilotā: apģērbu, uzvelku kurpes, mazgāju, pabaroju, vedu uz bērnudārzu, paņemu no bērnudārza. Mani kaitina viss šajā bērnā, pat viņa klātbūtne.
Es saprotu, ka mazulis pie tā nav vainojams. Man ir skumji, ka bērna dēļ nācās pamest mīļoto un augsti atalgoto darbu, jo vairs nevarēju strādāt pēc iepriekšējā grafika. Mans vīrs, protams, daudz palīdz, bet es saprotu, ka es vienkārši vairs nevēlos tā dzīvot.
Es mēģināju mainīt vidi un doties kaut kur atpūsties vienatnē, bet tas nepalīdzēja. Pēc atgriešanās man kļuva tikai sliktāk.
Mani neliek mierā doma, ka pēc otrā bērniņa piedzimšanas visa mana dzīve vienkārši aizritēja. Es tik ļoti gribēju dzīvot sev pēc 40, bet tagad domāju, ka man nebūs laika to darīt. Kad mans jaunākais dēls pabeigs skolu, man jau būs gandrīz 60, tādā vecumā man vairs neko nevajadzēs, un vispār, ja es tik ilgi nodzīvošu..
Man pat sāka ienākt galvā domas par to, ka jāatsakās no visa un jāpārceļas vienai uz citu pilsētu, bet es saprotu, ka tas nav iespējams. Lai gan, godīgi atzīstu, dažreiz es par to sapņoju. Es devos pie psihologa ar šo problēmu, bet arī viņš man nevarēja palīdzēt.
Es jūtos kā kaut kāds dārzenis. Katru rītu es pamostos ar sajūtu, ka ienīstu to, par ko mana dzīve ir pārvērtusies, un es gribu no visiem kaut kur aizbēgt. Es saprotu, ka tas nav iespējams, bet dažreiz man vienkārši nav spēka kaut ko darīt.
Kā Jums šķiet, vai šai sievietei viss ir kārtībā ar galvu, vai tomēr vēlreiz jāapmeklē psihologs/psihiatrs?
