Stāsts pēc kura sirsniņa saraujas.. Lasiet turpinājumā! Gribēju šoreiz nedaudz pastāstīt par sevi. Mani sauc Katrīna un šobrīd man ir 25 gadi. Man piedzima d.ē.l.i.ņ.š, kad man bija 17 gadi. Šobrīd manam dēlam ir 8 gadi, un viņš mācās 2. klasītē!
Ņemot vērā to, ka es agrā vecumā kļuvu par māti, es nevarēju iegūt pilnvērtīgu izglītību, jo liela daļa mana laika aizgāja bērniņa audzināšanai un mīlēšanai.
Lai kaut kā nopelnītu iztiku, es strādāju par veikala pārdevēju apģērbu veikalā. Alga ir pavisam maza, bet kaut kā izvilkt varam.
Pirms neilga laika bērniem s.k.o.l.ā. bija uzdots darbs atnest to, kas katram patīk visvairāk, un uzrakstīt par to sacerējumu.
Mana dēla klasesbiedri atnesa dažādas lietas – kāds bruņurupuci, cits atveda suni, bet kāda meitene atnesa planšetdatoru un iPhone. Savukārt mans d.ē.l.s. atveda mani!
Kad viņš lasīja savu sacerējumu, es vienkārši nevarēju noturēt asaras. Neskatoties uz to, ka es savam dēlam nevar atļauties nopirkt dažādas lietas, ko citi vecāki var nopirkt, es sapratu tajā mirklī, ka viņš mani mīl ne jau n.a.u.d.a.s. dēļ.
Savā sacerējumā viņš minēja, ka kādreiz dzīvē tomēr vēlētos, lai ģimenē viņam būtu sunītis. Es saņēmos un īstenoju viņa sapni – mēs paņēmām sunīti. Lai arī bezšķirnes, bet tas nemaina būtību – galvenais, ka viņš ir uzticīgs un mīļš. Es arī nopirku viņam telefonu, kādu nu, p.r.o.t.a.m.s, varēju atļauties…
