Kā vēsta portāls jauns.lv, kāda krieviete, kura 30 gadus nodzīvoja Itālijā, “patriotisku jūtu vadīta” pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā atgriezusies Sibīrijas pilsētā Tjumeņā. Taču, izrādās, ka dzimtene un Putins nav pietiekams arguments palikšanai, un viņa mudīgi atgriezusies Itālijā. Putinu un “matušku rosiju” tomēr komfortablāk mīlēt no attāluma — saulainajā Itālijā, malkojot gardu vīnu.
Krievijas propagandistu ruporā “Moskovskij komsomoļec” publicētajā plašajā intervijā kāda Jekaterina stāsta, kā 30 gadus nodzīvojusi pie Milānas, kur vadījusi baleta skolu. Tomēr pēc “specoperācijas” sākuma pārdeva dzīvokli un pārcēlās uz Tjumeņas apgabalu, kur strādāja vietējā kultūras namā. Pirmajā intervijā pērnā gada septembrī viņa teica, ka “grūtajos laikos man ir jābūt kopā ar savu valsti”.
Sieviete gan lūdza neminēt savu uzvārdu, jo viņu pazīstot gan Maskavā, gan Itālijā, un negribētu gūt nevēlamu ievērību. Uz jautājumu, vai tad Itālijā bijis tik slikti, atbildēja noraidoši. Tur bija aizbraukusi pavisam jauna, apprecējās, audzināja meitu, pēc vairākiem laulībā pavadītajiem gadiem izšķīrās. Taču vienmēr jutusi līdzi Krievijai, tādēļ pēc 24. februāra nespēja palikt Milānā. Kaut gan itāļi ir labsirdīga tauta, dejas akadēmija atsūtīja ziņojumu par sadarbības pārtraukšanu. “Es viņiem piezvanīju, gribēju parunāt, izskaidrot Krievijas pozīciju. Manī neklausījās”. Pirms prombraukšanas pārdevusi dzīvokli, taču banka nobloķēja kontu, paziņojot: “Jūs varēsiet izņemt naudu, ja paliksiet dzīvot Itālijā.” Policija nepalīdzēja — sak, atvainojiet, bet tas ir valsts lēmums, neko nevaram izdarīt. Tomēr labi ļaudis palīdzēja pārvest mantas uz Krieviju, par spīti sankcijām.
Itālijā mūsdienās dzīvot grūti, viņa saka. “Daudz jāmaksā par elektrību, gāzi, īri. Ja kaut kas paliks pāri, varēsiet atļauties skaistu apģērbu un garšīgu ēdienu. Bet ja nevarat samaksāt par gāzi, kurp dosieties?” Itāļiem vieglāk, nekā iebraucējiem. Maza valsts, iedzīvotāji nav piedzīvojuši tādas grūtības kā krievi. Itāļi vispār nav pieraduši pie grūtībām, bet krievi ir norūdīti. “Kad atbraucu uz Milānu, man jautāja: kādēļ krievi tādi bēdīgi, depresīvi, nekad nesmaida? Kad aizbraucu, itāļi bija grūtsirdīgi, depresīvi un daudz dzēra. Dzer no pusdienlaika līdz vakaram. Pa dienu vīnu, vakarā pievieno ko stiprāku.”
Un vispār – krīze Itālijā sākās pirms septiņiem gadiem, bet COVID-19 valsti noraka pilnībā. Pieauguši komunālie maksājumi. Vēl nepatīkams faktors — migranti. “Valsts nav no gumijas, bet cilvēki tik brauc un brauc. Daudz ukraiņu bēgļu. Viņiem Itālijā sen izveidojusies mafija.”
“Kad braucu prom, mūsu maziņajā pilsētā visur karājās Ukrainas karogi. Kaut gan vairums itāļu par Ukrainu uzzināja tikai tad, kad par to sāka runāt televizorā. Labsirdīgie itāļi uzreiz nopūtās: palīdzēsim, brauciet šurp, paēdināsim. Taču kad ukraiņi atbrauca, saņēma subsīdijas, darbu, vietējie kļuva sašutuši. Lieta tāda, ka Itālijā ir daudz antivakseru, kurus padzina no darba, ja viņi nepotējās. Bet bēgļiem ļāva iekārtoties darbā bez vakcinācijas. Kā domājat, kā vietējie izturējās pret tādu varas iestāžu lēmumu?”
Par krievu un ukraiņu attiecībām intervētā “patriote” izteicās ar rūgtumu. “Mums nav krievu kopienas, bet atšķirībā no mums ukraiņiem ir savas kopienas un viņi viens par otru kā klints. Milānas centrā ir vienīgā pareizticīgā baznīca, kur iet krievi un ukraiņi. Man tur kļuva nekomfortabli. Kaut kādā veidā ukraiņi mūs atkoda un šņāca: ne tā gājām, ne tā lūdzāmies, pārmetām krustu. Mana pazīstamā maskaviete, kas arī dzīvo Itālijā, izplūda asarās: “Es arī aizbraukšu, vairs nespēju.” Saprotiet, mēs nevienam neesam vajadzīgi. Kad es redzu, ka mediju cilvēki aizbrauc no Krievijas, man gribas kliegt: jūs ārzemēs nevienam neesat vajadzīgi.”
Par dzīvi Krievijā pirmajā intervijā viņa bija laimīga un atvieglota. “Uzskatu, man dievs palīdzēja atgriezties Tjumeņā. Kaut arī te būs auksti un nesmuki, mums ar meitu ir “skaisti”. Pašlaik pie mana auto ir pielīmēts burts “Z”. Krievija nav Itālija, šeit es varu aizstāvēt sevi, “Z”, valsti. Ja rīt mani pasauks uz “specoperāciju”, es iešu. Varbūt kādam tas ir smieklīgi, bet man nav žēl atdot dzīvību par valsti. Jā, es 30 gadus nodzīvoju Itālijā, baidījos atgriezties dzimtenē. Bet tagad domāju, paldies tev, Dievs, tā ir jābūt.”
Laimes pilna aina, vārdu sakot. Patriotes sapnis ir piepildījies.
Pagāja trīs mēneši. Pienāca ziema.
Laikraksta korespondente sazinājās ar viņu vēlreiz, lai uzzinātu, kā klājas. “Teiksim tā, viss normāli, mēs dzīvojam…”
Un tad — kā kaķis iemests baložu barā “Taču mēs ar meitu nolēmām atgriezties.”
Kritiskā brīdī pamest māmuļu dzimteni un atgriezties nīstajā Eiropā, kur saskaņā ar propagandu valda nacisti, rusofobi, geji, sātanisti un visādi citādi nezvēri, kuri to vien dara, kā sapņo kā ieriebt Krievijai un sagrābt tās bagātīgos resursus?
“Man bija brīži, kad apstādināju auto un raudāju no tā, ka skumstu pēc Milānas. Izrādījās, ka es esmu itāliete, par spīti tam, ka esmu savas valsts patriote. Mēs nolēmām: tiklīdz uzlabosies laikapstākļi, beigsies puteņi, ar mašīnu brauksim atpakaļ.”
Kā tad tā? “Man bija cits priekšstats par dzimteni. Es pārāk daudz biju idealizējusi. Piemēram, es biju domājusi, ka Krievija ir pasaules līdere baletā. Bet Tjumeņā nebija nevienas pieklājīgas baleta skolas.” Arī valsts iestādes strādā nolaidīgi. Tjumeņā drūmi, nav, kur iet. Vīni kaut kāda nesaprotama ļerga, ūdens negaršīgs. “Nevaru teikt, ka šeit slikti, bet tur viss labi. Vienkārši 30 gadu laikā esmu pieradusi pie citas dzīves.”
Un tagad viņa sapņaini atceras, kāda Itālijā saule, gards vīns, olīveļļa. Reiz sazvanījās ar draudzeni, viņa saka, ka brauc uz Sicīliju, tur saule, silti. “Es gandrīz apraudājos.” Viņa ir pateicīga, ka itāļu banka neļāva izņemt naudu. “Nauda manā kontā ir. Labi, ka man neļāva to izvest.”
Tomēr sausajā atlikumā — vatenis arī Itālijā paliek vatenis. “Es joprojām palieku patriote. Es ticu Putinam.”
Un viņa tāda nebūt nav vienīgā.
