Kādas sievietes stāsts…
Ar vīru laulībā nodzīvojām 30 gadus. Bija daudz labā un sliktā, kā jau visiem droši vien. Dzemdēju divus bērnus, kuri dāvāja mums mazbērnus. Viss mums bija labi, kā es tobrīd domāju. Bet dzīve parādīja, ka ne viss ir tik gludi un vienkārši.
Vīrs vadīja lielu celtniecības firmu mūsu pilsētā. 60 gados viņš pilnībā nodrošināja ģimeni, tā kā es biju pensijā un nodarbojos ar mazbērniem. Viņš bija atbalsts man un mūsu bērniem, kārtīgs vīrietis.
Kādu dienu vīrs pārnāca no darba un pienāca pie manis ar nopietnu sarunu. Jau tad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, jo viņš bieži aizkavējās darbā, bija noslēgts un centās no manis izvairīties. Es cerēju, ka tas ir no noguruma vai kaut kādām darba problēmām, tāpēc centos neuzbāzties ar liekiem jautājumiem. Tas, ko es izdzirdēju, sadalīja manu dzīvi divās daļās. Es pat nenojautu, ka kaut kas tāds var notikt ar mani, it īpaši tādā vecumā. Kāpēc dzīve ir tik netaisnīga.
Viņš ilgi domāja par šo sarunu un nu beidzot tā notika. Sergejs atzinās man, ka satiekas ar 30 gadīgu sievieti, kura dzemdēja viņam dēlu. Viņš ir spiests aiziet, tāpēc, ka vajadzīga palīdzība bērna audzināšanā un skološanā. Vīrs teica, ka ir iemīlējies pa īstam. Ilgi nevarēju aptvert notiekošo un atgūties. Es uzdevu tikai vienu jautājumu, vai viņš ir pārliecināts, ka jūtas ir abpusējas un tik ļoti spēcīgas. Vai nenožēlos savu lēmumu. Uz ko es saņēmu atbildi: ” Mīlestībai nav vecuma, viņa mani mīl tā, kā tu nekad nemīlēji.” Es jutos aizvainota un sāpināta – es apraudājos. Es dāvāju šim vīrietim savus labākos gadus, dzemdēju bērnus un atlicināju maksimumu uzmanības, bet viņš to nekad nenovērtēja un nu jau vairs arī nenovērtēs. Kāpēc tā notiek, es nesapratu, kā dzīvošu tālāk bez viņa.
Nākošajā dienā Sergejs sakrāmēja savas mantas un aizbrauca nezināmā virzienā. Bērni ļoti apvainojās uz viņu un pārstāja komunicēt. Viņi ļoti mani atbalstīja, gan materiāli, gan morāli – vienmēr bija blakus un darīja visu iespējamo, lai es nejustos vientuļa.
Pēc pusgada vīrs piezvanīja un paprasījās atpakaļ uz jebkuriem noteikumiem. Viņš teica, ka civilsieva sadusmojās un izdzina viņu no mājas un negrib vairs dzīvot ar viņu, tāpēc, ka viņš dzēra. Es, protams, pieņēmu viņu, tāpat kā visa ģimene. Tomēr iepriekšējās vienotības un sirsnības nebija. Visi ar Sergeju runāja vēsi un atturīgi, neuzticīgi. Mazbērni viņu sauc par nodevēju, tāpēc, ka viņš ar mums tā izrīkojās. Viņš vēl joprojām cer izpirkt savu vainu, bet tas slikti strādā.
Starp citu, ar to bērnu arī viņš nesazinās. Tikai vienreiz mēnesī pārskaita alimentus un šad tad apsveic svētkos. viņš izrādījās nevajadzīgs tai sievietei, pie kuras aizgāja.
Es pieņēmu viņu tikai tāpēc, ka viņš nav svešinieks man un maniem bērniem. Par ģimeni un harmoniju nevar būt ne runas, tā kā visiem ir sava dzīve – mēs dzīvojam kā kaimiņi. Tāpēc, kad jaunas meitenes prasa, ko darīt, ja vīrs aizgājis pie citas, es vienmēr saku, ka tas pat ir labi. Jo jums taču vēl ir tik daudz laika, lai sāktu dzīvi no jauna. Sliktāk, ja tas notiek vecumā, kā man. Bet arī tad var kļūt laimīga no jauna. Galvenais – vēlēšanās un pareizie cilvēki blakus.
