“Es nekad iepriekš nebiju aizdomājies par veselības vērtību. Droši vien tas saistīts ar to, ka nekad neesmu nopietni slimojis, par slimnīcā gulēšanu nemaz nerunājot. Skolas laikā spēlēju basketbolu, tāpēc par fiziskās slodzes trūkumu, lieko svaru vai citām problēmām arī nevarēju sūdzēties.
Augstskolas laikā es sāku arī strādāt, tāpēc basītim vairs neatlika tik daudz laika. Tomēr centos reizi nedēļā vai vismaz pārnedēļās uzspēlēt bumbu. Pēdējos kursos gan tas izdevās diezgan reti, jo slodze bija gan studijās, gan darbā.
Pēdējā kursā kopā ar čomu nolēmām nodibināt savu uzņēmumu, un es aizgāju no algota darba. Bija tik forši, ka varējām darīt, ko gribējām, un neviens mūs nekontrolēja un neteica, ko darīt! Protams, mēs abi darījām pilnīgi visu, piemēram, veicām grāmatvedību, braukājām pie klientiem, paši izgatavojām vizītkartes, slaucījām grīdu un mazgājām birojam logus. Darba netrūka. Abi divi strādājām arī vēlu vakaros un dažreiz arī naktīs,” Uldis stāstīja par sava biznesa iesākumiem.
Ik dienu pa siera salātu kārbiņai un majonēzes paciņai
Viņš neslēpj, ka intensīvā darbošanās gāja roku rokā ar neveselīgām maltītēm: “Protams! Bija reizes, kad es tās pat nesauktu par maltītēm. Regulāri kāds no mums iebrauca benzīntankā un paķēra tur gatavās uzkodas. Mūsu biroja telpas atradās netālu no lielveikala un tāpēc bieži aizskrējām pakaļ gatavajiem salātiem vai kādiem pusfabrikātiem. Kādu laiku mans iepirkuma saraksts izskatījās šādi: lielā siera salātu kārbiņa, ciabatas kukulis, majonēzes paciņa un kafija.
Man garšoja un neredzēju iemeslu, kāpēc kaut kas būtu jāmaina.
Protams, jutu, ka studiju laika džinsenes kļuva par šauru, bet arī par to sākumā nesatraucos. No bērnības atmiņā iespiedies teiciens: “Īsti vīri sākas no 100 kilogramiem.” Nebija problēmu nopirkt jaunas un platākas bikses! Godīgi sakot, tas bija jādara nevienu reizi vien.” Diemžēl arī basketbola gaitas bija pamestas novārtā.
Nepatīkams lūzuma punkts
Līdz pat 36 gadu vecumam Uldis par veselību nesūdzējās un pat nedomāja. Reižu pa reizei viņam iesāpējās krūšu rajonā, bet “vai tad kāds ir 100% vesels? Neskriešu taču ar pirmajām sāpēm uz poliklīniku”.
Vīrietis bija paguvis apprecēties un ģimenē auga divi bērni. Biznesā gāja labi, un, neskatoties uz dažādām krīzēm, abi partneri turpināja veiksmīgi sadarboties. Viņi bija ieguvuši kontaktus arī ārvalstīs un pamazām sāka domāt par eksporta tirgiem. Pēc padsmit gadu darbošanās viņu firmas darbinieku skaits bija krietni audzis.
“Dzīve rullēja! Man bija viss, ko vēlējos – savs bizness, sieva, bērni, ģimene, mājoklis, regulāri ceļojumi utt. Var teikt, ka viss bija ideāli līdz kādai naktij, kad pēkšņi sajutu asas sāpes krūšu rajonā. Neiedziļinoties detaļās un neatklājot konkrētu diagnozi, varu atklāt, ka sieva tā pārbijās, ka izsauca ātro palīdzību un mani aizveda uz slimnīcu.
Es, kurš nekad nebija gulējis slimnīcā vai lūdzis kādam palīdzību, pēkšņi biju nolikts guļus un pilnībā atkarīgs no mediķu žēlastības.
Pirmās dienas mans stāvoklis bija tik kritisks, ka pat piecelties un aiziet uz tualeti nevarēju! Iedomājieties, kas tas man bija par kritienu!”
Stingrs ārstu brīdinājums
Pavadījis slimnīcā pusotru nedēļu, Uldis atgriezās mājās: “Biju laimīgs, atkal redzot savu ierasto vidi. Vienu brīdi man slimnīcā likās, ka nomiršu un vairs nekad neredzēšu savas mājas.”
Pamazām viņš atgriezās arī darba apritē. “Sākumā biju ļoti piesardzīgs, jo ārsti mani bija stingri sabaidījuši, ka mana sirds un asinsvadu sistēma var neizturēt tik intensīvu slodzi un nerūpēšanos par sevi. Slimnīcā man arī ieteica ievērot diētu un atsākt nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Tāpat rekomendēja regulāri pārbaudīt savu veselības stāvokli un sekot līdzi pašsajūtai.
No jauna mācīties vēdera preses vingrinājumus
Ulda sieva sameklēja fizioterapeitu un viņš paklausīgi braucu vingrot. “Sākumā bija tā savādi, kad kāds man atkal māca taisīt presītes un pietupienus. Jutos kā skolas laikos. Bet kaut kā izdevās nodibināt kontaktu ar fizioterapeitu un vairs tā nekaunējos par savu tizlumu.
Pēdējo padsmit gadu laikā biju pamatīgi apvēlies un sākumā vingrošana bija baigi smagais pasākums. Arī slimnīcā pavadītais laiks bija mani novājinājis. Pūtu un elsu jau pie desmitās presītes. Labi, ka fizioterapeits bija profesionāls džeks un pat nepavīpsnāja par mani.”
Pēc vakariņām grabinās ap ledusskapi
Ārsti bija brīdinājuši – ja Uldis vēlas uzlabot savu veselības stāvokli un izvairīties no turpmākām sirdsdarbības problēmām, tad būtiski, lai viņš mainītu arī savu ēdienkarti. “Tā kā biju precējies un man bija bērni, es vairs nepārtiku tikai no ātrajām uzodām. Pēc darba dienas mani vienmēr mājās sagaidīja silts un sātīgs ēdiens, bet, protams, ir jautājums, cik veselīgs tas bija.
Mans favorīts bija karbonādes ar siera cepurīti un majonēzes restītēm. Protams, ar ceptiem kartupeļiem un mērci. Salāti? Nē, tie nebija man!
No salātiem man garšoja tikai štovēti kāposti un skābēti gurķi, bet tos jau laikam nevar uzskatīt par ūber veselīgiem,” Uldis smejoties saka.
Sākumā vīrietis mēģināja saviem spēkiem atteikties no pārāk trekniem, sāļiem un neveselīgiem ēdieniem, bet tas īsti neizdevās. “Piemēram, sākumā mēģināju vakariņās apēst tikai kartupeļus bez mērces un karbonādes. Kāds bija rezultāts? Tāds, ka pirms gulētiešanas gāju pie ledusskapja un taisīju desmaizes. Rezultātā apēsto kaloriju un tauku daudzums bija tik pat liels.”
Atvadas no majonēzes restītēm
Uldis saprata – arī ēšanas jautājumā vajadzīgs profesionāļa padoms. “Konsultējos ar uztura speciālistu un saņēmu konkrētus padomus, kā padarīt savu ēšanu veselīgāku. Jau sākumā pateicu, ka neskaitīšu kalorijas, tāpēc man ieteica vairākas produktu grupas, no kā izvairīties. Uzsveru vārdu “izvairīties”, jo aizliegts jau nav nekas, jautājums ir par biežumu un daudzumu.”
Tagad Uldis ir apradis ar jauno ēšanas stilu un savā ziņā tas pat iepaticies, bet neslēpj, ka sākumā tas likās drastisks: “Likās, kā es dzīvošu bez saviem iemīļotajiem ēdieniem! Izrādījās, ka nav jādzīvo bez tiem, bet jāiemācās pagatavot citādi, piemēram, bez majonēzes restītēm. Vispār majonēze bija viens no maniem must have produktiem, ko lietoju, ja ne katrā ēdienreizē, tad noteikti pilnīgi katru dienu. Nācās piebremzēt ar to. Protams, nav tā, ka tagad būtu pilnībā izslēdzis majonēzi no uztura – šad un tad joprojām to uzēdu, bet ne vairs tik bieži un daudz, kā tas bija agrāk.”
Regulāri uz tehnisko apskati
Sarunas noslēgumā Uldis atceras kādu būtisku lietu: “Kad nonācu slimnīcā, daudz domāju par savu stāvokli. Ārsts teica, ka no šīs akūtās situācijas es būtu varējis izvairīties, ja regulāri – reizi gadā, divos, nu kaut vai reizi piecgadē – es būtu pārbaudījis savu veselības stāvokli. Mana slimība nebūtu bijusi tik ielaista un smaga. Tāpēc tagad aicinu ikvienu čomu aiziet līdz poliklīnikai un pārbaudīties. Tas nav ilgi un dārgi! Ja mēs mašīnu vedam uz tehnisko apkopi reizi gadā vai divos, kāpēc mēs paši nevarētu aiziet un pārbaudīt savu sirdi?” retoriski jautāja uzņēmējs.
“Es gandrīz zaudēju dzīvību savas muļķības pēc – biju pārāk pašpārliecināts un lepns, lai dotos pie ārsta, kad man parādījās pirmās nopietnās sāpes.
Labi, ka manā gadījumā viss beidzās labi, bet ārsts teica – ja sieva nebūtu tik zibenīgi noreaģējusi un ātrā palīdzība nebūtu uzreiz atbraukusi, ar mani būtu cauri.”
Pēc sarunas Uldis atsūtīja selfiju, kurā redzams, spēlējot basketbolu. Foto paraksts precīzi raksturoja pārmaiņas viņa dzīvē: “Esmu atgriezies gandrīz savās jaunības biksēs☺.”
