Šo jauno sievieti – grūtnieci es stacijā pamanīju jau piektdien, kad ar piepilsētas vilcienu braucu uz vasarnīcu. Viņa pilnīgā nolemtībā raudzījās ārā pa logu, sēdēdama uzgaidāmajā zālē. Nelielā somiņa viņai blakus liecināja, ka viņas brauciens nebūs ilgs un tāls.
Kad svētdien vakarā atgriezos, es atkal ieraudzīju to pašu sievieti gandrīz vai tajā pašā vietā. Seja izskatījās samocīta, acis asaru pilnas, tā pati soma, tas pats apģērbs. Man tas šķita aizdomīgi. Apsēdos blakus un uzrunāju viņu.
– Piedodiet par ziņkārību, meitenīt, bet redzēju jūs šeit jau piektdien. Jūs kādu gaidāt vai kas noticis?
-Nevienu es negaidu… ir noticis… mans civilvīrs mani padzina… Stacijā esmu jau trešo diennakti, man nav kur iet…
-Kā tā? Ak, Dievs, Kā jūs sauc?
– Katja … var uz „tu”.
– Tev droši vien gribas ēst, Katja?
-Nē, man ir nedaudz naudas, pīrādziņus kafejnīcā pērku.
– Brauksim pie manis, izgulēsies, paēdīsi siltu ēdienu, tad domāsim tālāk…
– Kaut kā neērti…
– Ejam, ejam…
Es izsaucu taksometru, un mēs ar Katju braucām pie manis. Dzīvoju es viena, esmu atraitne, bērni aizbraukuši kur kurais. Dzīvoklis man liels, var arī dot pajumti nabaga meitenei. Pabaroju es Katju, noguldīju, visas sarunas atlikām uz rītu.
Nākamajā dienā brokastu laikā viņa man izstāstīja savu dzīvesstāstu. Viņai bija divdesmit gadi. Atbraukusi uz pilsētu kaimiņu ciema, kur dzīvoja ar savu civilvīru. Vecāku viņai nebija jau sen, bet tante, kura viņu bija audzinājusi, nesen mirusi. Tantes bērni māju, kurā viņa bija dzīvojusi, pārdevuši. Civilvīrs dzēris. Kad Katja palikusi stāvoklī, vispār kā zvērs palicis, trakojis roku pret viņu pacēlis un galu galā vispār padzinis.
Dažas dienas viņa mitinājusies pie kaimiņiem, domājusi, noskaidrosies, apdomāsies, bet viņš viņu atpakaļ vienalga nelaiž. „Labi ļaudis” pastāstījuši, ka viņš ar kādu ciema meiču jau sen satiekas kopš laika, kad Katja stāvoklī palikusi. Iet nav bijis kur, nolēmusi doties uz pilsētu. Atbraukt atbrauca, bet ko tālāk darīt, vēl nav varējusi izdomāt.
– Ir pasaulē labi ļaudis, Katjeņka, tiksim galā!
– Paldies jums Lidija Mihailovna, nezinu, ko es bez jums iesāktu…
Piedzima Katjai meitiņa, spēcīga, vesela. Nosaucām par Vasilisu, Katjai šis vārds ļoti patika. Tā kā Katjai uz nervu pamata piena bērna barošanai nebija, nolēmām, ka pie bērna būšu es, bet Katja ies strādāt.
– Tikai kur mani bez darba pieredzes ņems? Pēc izglītības esmu grāmatvede, bet specialitātē strādājusi neesmu ne dienu…\
– Nepārdzīvo, Katja, es rūpnīcā līdz pat pensijai strādāju, paziņu man tur daudz, palīdzēs tevi darbā iekārtot.
Katju pieņēma par jaunāko speciālisti ekonomistu daļā. Protams, baidījos, ka viņa netiks galā, bet viss notika pilnīgi otrādi, meitene izrādījās gudra un jau pēc pusgada viņa tika paaugstināta amatā, bet man teica paldies par tik vērtīgu darbinieci.
Tā arī dzīvojām ar šo svešo meiteni kā radinieces. Vasilisa auga, par vecmāmiņu mani sauca, kad viņai palika divi gadiņi, sāka iet bērnudārzā un tad mani Katja atkal pārsteidza.
– Lidija Mihailovna, pat nezinu, ko man darīt… mūsu nodaļas vadītājs jau sen man izrāda uzmanību, bet nu atzinās mīlestībā un bildināja…
– Tev, Katja, pašai viņš patīk?
– Patīk jau, bet baidos atkal apdedzināties…
– Nebaidies, tagad taču tu vairs neesi viena, tev esmu es…
Katja apskāva mani un sāka raudāt. Pēc diviem mēnešiem bija kāzas, atdevu es savas meitenes drošās rokās, es taču zināju, ka Konstantīns, lai arī jauns, bet ir godīgs un audzināts vīrietis.
Pateicībā par šiem diviem gadiem, Katja mani nekad neaizmirst: zvana katru dienu, apjautājas par veselību, dāvanas uz svētkiem dāvina, bieži ciemos ar Vasilisu pie manis brauc. Tā, lūk, es vecuma galā vēl pie meitas tiku, pie savas mīļās un gādīgās Katjas. Nebaidieties, ļaudis, labus darbus darīt
