Valters Frīdenbergs par attiecībām, veselību un piedošanu vecākiem: “Pēdējā stundiņā es gribētu priecāties par dzīvi”

 

– Tu uzticies savām sajūtām, intuīcijai, impulsiem?

– Pat ļoti.

– Tajā ziņā spēj būt iracionāls?

– Jā, es spēju būt arī iracionāls. Man ļoti bieži patīk tādas idejas – ašās, zibenīgās. Pilnīgi pieņemu, ka mēs ar draudzeni vienā brīdī varētu pamosties no rīta, paskatīties viens uz otru – klau, ejam sarakstīties? Davai, ejam. Labi.

– Kas tavā racionālajā vai iracionālajā saprašanā ir mīlestība?

– Mīlestība noteikti ir sajūta, un tā pilnīgi noteikti ir iracionāla. Ja tā kļūst par racionālu, tad, šķiet, tā vairs nav mīlestība. Tas kaut kādā mērā ir jau aprēķins. Un tai ir vienkārši jāļaujas. Ja tevi otrs cilvēks ceļ, tad ļaujies tam. Neaizmirsti, protams, par to, ka jāceļ arī tas otrs (smejas).

Nesūkt vienam pašam visu enerģiju. Bet tā ir pilnīgi iracionāla sajūta. Atkal kaut kas, ko es nesaprotu, un, domāju, nesaprot daudzi. Arī to vēl neesam izskaidrojuši – kas ir mīlestība. Un nezinu, vai vajag izskaidrot. Vai vajag atrast, kas īsti tas ir.

– Liela dāvana, ja šī sajūta nesačākst kā vecs sniegs – sadzīvē, kašķīšos, ikdienā. Jūs jau diezgan ilgi esat kopā?

– Ir brītiņš. Kā pāris kopdzīvi sākuši – vairāk nekā gadu. Pazīstami esam jau sešus. Labi, reizēm ir tā, ka satiekas, pēc mēneša apprecas un nodzīvo visu dzīvi – super! Bet man šķiet, ka ir tomēr jāsaprot vienam otru, ko dara tie kašķīši, ikdiena, sadzīve.

– Un svarīgi atgriezties tajā gaismas zonā?

– Pa ne atgriezties, bet lai tā gaisma nepazūd. Lai tā ir… konstanta. Un tad varam iet… nu, savā ziņā to oficiālo kopābūšanas ceļu, kas ir kā iekāpšana nākamajā dzīves posmā.

– Tu ļoti labi saproties ar bērniem. To iracionālo kontaktu, ķīmiju var just starp tevi un gudriniekiem – tā ir labestība, ko vecvecāki tevī ielīkuši?

– Varbūt. Esmu sapratis – pret jauniešiem pilnīgi noteikti ir jāattiecas ar pozitīvismu. Bez tiem uķi-puķi, protams. Es sevi atceros 6. klasē – man likās, ka esmu liels. Un tieši tā es izturos pret saviem gudriniekiem – viņi ir lieli, ar viņiem jārunā kā ar pieaugušiem cilvēkiem.

Uz pasauli nedusmot

– Dzīves triecieni tevi tomēr nepamudināja uzrakstīt kaut ko niknu, Black Sabbath stilā. Visas tavas dziesmas ir liriskas. Uzrēkt pasaulei neesi gribējis?

– Nē, es neesmu dusmīgs uz pasauli. Un neesmu dusmīgs uz cilvēkiem, kas varbūt ir kļūdījušies, un ne tikai manas veselības, bet vispār manas dzīves sakarā. Es neturu ļaunu prātu.

– Dzīve kā košums?

– Vai ne? Freimja Dzīve kā košums un – dzīvo tik to dzīvi nost! Tas bija viņa otrs teiciens. Es vienmēr esmu gājis ar pozitīvu prātu, arī satiekot tos, kas kļūdījušies attiecībā pret mani. Sasveicināmies – kā iet, ko dari, kā dzīve tagad? Nav ikdienas kontakta un droši vien arī nebūs, bet nav arī žults vai dusmas pret šo cilvēku.

– Arī pret vecākiem ne?

– Nē. Pilnīgi. Tas, ka izaugu pie vecvecākiem, nevis pie vecākiem, bija viņu izvēle. Un man nav nekādu dusmu.

Turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!