Valters Frīdenbergs par attiecībām, veselību un piedošanu vecākiem: “Pēdējā stundiņā es gribētu priecāties par dzīvi”

 

Un visu laiku strādā vieni un tie paši cilvēki. Nu nevar tā būt atvērtā ekonomikā! Piemēram, kā Rīgas satiksmi var atzīt par cietušo lietā par nano ūdeni? Ja tā pati šo pasūtījumu veica, apmaksāja…

– Kāda ir tava ikdiena?

– Diezgan raiba, jo katru dienu ir kaut kas cits. Ir tādas dienas, kad pieceļos, un man nekas nav jādara. Tās varu pavadīt ar draudzeni, vienkārši atpūsties. Nav zināms, tā būs pirmdiena, trešdiena, svētdiena.

– Jo abi esat radoši cilvēki?

– Esam brīvi no darba deviņi – pieci. Tuvojoties nedēļas nogalēm, ikdiena sāk iekrāsoties gan ar skatuvisko, gan mēģinājumu procesu.

– Ar Tumsu?

– Jā. Rīt braukšu uz Liepāju, būs mēģinājums, un piektdien, sestdien koncerti.

– Esi tik stiprs, varēsi? Piedod par jautājumu…

– Viss kārtībā, tas ir normāls šajā brīdī. Jā, domāju, ka spēka pietiks. Varbūt nevaru lēkāt pa skatuvi kā pirms pusotra gada, pirms slimības atklāšanas, bet nodziedāt, nospēlēt… Viss būs līmenī, kā jābūt. Ir koncerti arī ar otru grupu, ar kuru vairāk izklaides programmu piedāvājam, arī korporatīvajiem klientiem, firmām. Arī ar viņiem daudz jāstrādā, jāmēģina, jāliek jauni gabali. Un vēl dažādu pasākumu vadīšana. Esam nedaudzi, kas uzņemas vadīt gan latviski, gan angliski, gan krieviski.

Klātesoša gaisma

– Tev ir laimējies ar cilvēku blakus, kurš izturēja šo pārbaudi?

– O, pilnīgi noteikti! Draudzenei varu teikt vislielāko paldies, un arī tas nebūs gana. Grūti bija izturēt šo posmu, un, protams, bija brīži, kad grūti bija izturēt vienkārši mani pašu. Kā personu.

Daudzas zāles ietekmē emocionāli, arī ķīmijterapija. Vismaz ar mani tā bija – varēju uzrūkt, uzburkšķēt par jebko. Par pilnīgi neadekvātām lietām, par kurām cilvēks nekad mūžā neceptos. Par sadzīviskiem sīkumiem, ikdienišķām lietām. Jā, bet cilvēks bija blakus un nepadevās nevienā brīdī.

– Jūtaties kā izgājuši skolu?

– Domāju, pilnīgi noteikti. Pat ja ne skolu, tad sapratuši, ka viens otram nozīmējam ļoti daudz.

– Esi teicis, ka gribi precēties tikai vienu reizi. Zini, perfekcionisti bieži vien palaiž kaut ko garām…

– (Smejas.) Protams.

– Nebaidies no tā?

– Nē, neesmu domājis, ka es kaut ko varētu palaist garām. Vai mēs nonāksim līdz šim posmam? Ļoti iespējams. Varbūt cilvēks, kurš patlaban ir man blakus, arī būs tas, ar kuru es varētu precēties vienreiz.

Turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!